Ievads

Kļūstot par starptautisko organizāciju dalībvalstīm vai pievienojoties starptautiskajiem līgumiem, valstis uzņemas plašas saistības cilvēktiesību jomā. Vēl vairāk - cilvēktiesību aizsardzība ir kļuvusi par vienu no tiesiskas valsts svarīgākajiem principiem. Tas nosaka nepieciešamību nostiprināt šo principu visaugstākajā līmenī - valsts pamatlikumā. Līdz ar to ikviena demokrātiskas valsts konstitūcija satur vairāk vai mazāk izvērstu cilvēktiesību katalogu.

Latvijā doma par cilvēktiesību kataloga nostiprināšanu pamatlikumā dzima jau 1922.gadā kopā ar Satversmes projektu. Diemžēl tā nematerializējās realitātē, jo Satversmes otrās daļas “Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem” pieņemšanai Saeimā netika savākts nepieciešamais balsu skaits. Pēc tam, kad 1990.gada 4.maijā tika atjaunots Satversmes spēks, nacionālā cilvēktiesību kataloga loma tika uzticēta Konstitucionālajam likumam “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, kurš tika pieņemts 1991.gada 10.decembrī. Diemžēl vairāku faktoru dēļ, kuru vidū viens no būtiskākajiem bija formāla konstitucionāla statusa trūkums, šis konstitucionālais likums pildīja savu uzdevumu vāji. 1996.gada februārī Saeimā tika iesniegts projekts Satversmes papildināšanai ar otro daļu “Pamattiesības” un beidzot 1998.gada 15.oktobrī Saeima pieņēma grozījumus Satversmē, kas esošajām septiņām Satversmes nodaļām pievienoja astoto - “Cilvēka pamattiesības”. Tātad no 1998.gada 6.novembra, kad Satversmes astotā nodaļa stājās spēkā, pieņemot ikvienu lēmumu, kas skar indivīdu, ir jāizvērtē, vai lēmums atbilst Satversmē nostiprinātajām tiesībām. Tajā pat laikā Satversmē nostiprināto tiesību saturs vēl nav izkristalizējies un, lai to noskaidrotu, jāķeras pie tiesību normu interpretācijas. Palīdzību šī uzdevuma veikšanai lielā mērā var rast starptautiskajos cilvēktiesību standartos un tos piemērojošo institūciju praksē.

Viens no starptautiskajiem līgumiem, kurš Latvijas tiesību teorētiķiem un praktiķiem krietni var palīdzēt Satversmes standartu satura izzināšanā, kā to norāda šajā izdevumā ievietoto rakstu autori, ir Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Saeima to ratificēja 1997.gada 4.jūnijā. Pateicoties Eiropas Cilvēktiesību tiesas un agrāk arī Eiropas Cilvēktiesību komisijas darbībai, kas dienu no dienas konvencijas standartus ir likušas lietā, un pateicoties Eiropas tiesību teorētiķu darbam, ir radīta tāda tiesību teorētiskā un praktiskā bāze, kas ir ļāvusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijai kļūt par vienu no efektīvākajiem cilvēktiesību aizsardzības instrumentiem pasaulē.

Tādēļ bez rakstiem, kuru autori analizē Satversmes tiesību saturu, šajā izdevumā ir ievietots Eiropas Cilvēktiesību konvencijas teksts un Eiropas Cilvēktiesību tiesas Reglaments, kā arī plašs Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu apskats. Cilvēktiesību institūts cenšas dot savu ieguldījumu precīzas un vienotas juridiskās terminoloģijas veidošanā Latvijā, tādēļ konvencijas teksts tiek piedāvāts institūta redakcijā. Cilvēktiesību institūts veica tiesas reglamenta tulkošanu un veidoja spriedumu apskatu. Šis materiāls latviešu valodā ir pieejams pirmoreiz. Uzskatām, ka tā ir vērtīga informatīvā bāze visiem interesentiem, kas vēlas iepazīties ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas darbību un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas standartu saturu.

Satversmes papildināšana ar cilvēktiesību sadaļu ir izcils notikums no Latvijas tiesību sistēmas attīstības viedokļa. Ņemot vērā tēmas nozīmīgumu, lasītājam tiek piedāvāta gadagrāmata - izdevums, kas četras reizes pārsniedz Cilvēktiesību Žurnāla viena numura apjomu. Mēs ceram, ka šī gadagrāmata būs vērtīgs izziņas avots tiesību teorijas speciālistiem un praktiķiem, kā arī bāze turpmākiem pētījumiem cilvēktiesību aizsardzības jomā Latvijā.

Redakcija