Raimondo pret Itāliju (Raimondo v. Italy)

1994. gada 22. februāris

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas
Ceturtā protokola 2. pants
Pārvietošanās brīvība

1. Ikvienam cilvēkam, kurš likumīgi atrodas kādas valsts teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un tiesības brīvi izvēlēties dzīvesvietu šajā teritorijā.

2. Ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi atstāt jebkuru valsti, ieskaitot savu valsti.

3. Šo tiesību izmantošanai nedrīkst noteikt nekādus ierobežojumus, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami valsts un sabiedriskās drošības interesēs, lai uzturētu sabiedrisko kārtību, nepieļautu noziegumus, aizsargātu veselību un tikumību vai lai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības.


Pret personu, kas tika turēta aizdomās par piederību mafijai, tika ierosināta krimināllieta. Šīs personas mantai tika uzlikts arests, un daļa no viņas īpašuma tika konfiscēta. Bez tam šai personai tika piemērota īpašā policijas uzraudzība. Nacionālā apelācijas instances tiesa pieņēma lēmumu atcelt visu minēto līdzekļu piemērošanu. Minētā lēmuma izpildes nepamatota novilcināšana no valsts institūciju puses radīja personas tiesību uz īpašumu un pārvietošanās brīvības pārkāpumu.

Džuzepe Raimondo (Giuseppe Raimondo) ir būvuzņēmējs, kas līdz savai nāves dienai 1992.gada 11.jūlijā dzīvoja Davoli (Katanzaro) Itālijā. Sakarā ar to, ka viņš tika turēts aizdomās par piederību mafijas organizācijai, pret viņu tika ierosināta krimināllieta.
1984.gada 7.novembrī Raimondo kopā ar septiņpadsmit citām personām tika aizturēts un viņam tika piemērots apcietinājums, kas 1985.gada 24.jūlijā tika aizstāts ar mājas arestu. 1985.gada 13.maijā Kantazaro rajona tiesa pieņēma lēmumu par aresta uzlikšanu sešpadsmit nekustamajiem īpašumiem un sešiem transporta līdzekļiem, kas bija Raimondo rīcībā. 1985.gada 16.oktobrī rajona tiesa pieņēma lēmumu konfiscēt daļu no ēkām un transporta līdzekļiem, kuriem bija uzlikts arests, sakarā ar to, ka netika pierādīts, ka minētie īpašumi ir iegūti likumīgā ceļā.
Bez tam ar minēto lēmumu Raimondo tika piemērota īpašā policijas uzraudzība, kas stājās spēkā 1986.gada 30.janvārī, kad Katanzaro rajona tiesa atcēla lēmumu par mājas aresta piemērošanu. Īpašā policijas uzraudzība izpaudās tādējādi, ka Raimondo bija aizliegts atstāt savas mājas, neinformējot par to policiju; viņam bija pienākums sniegt policijai pārskatu par tām dienām, kad viņš atstāja savas mājas; viņam bija pienākums atgriezties mājās līdz deviņiem vakarā un neatstāt mājas pirms septiņiem no rīta, izņemot gadījumus, kad viņam bija pamatoti iemesli to darīt un viņš par tiem vispirms bija informējis attiecīgās varas iestādes. Bez tam Raimondo bija jāiemaksā 2 000 000 liru drošības nauda kā garantija tam, ka viņš ievēros minētos pienākumus.
1986.gada 30.janvārī Katanzaro rajona tiesa Raimondo attaisnoja, taču prokuratūra šo spriedumu pārsūdzēja. 1986.gada 4.jūlijā Katanzaro apelācijas tiesa atcēla lēmumu par īpašo policijas uzraudzību un nolēma atdot Raimondo iemaksāto drošības naudu, kā arī arestēto un konfiscēto mantu. Lēmums tika pamatots ar to, ka pasākumi attiecībā uz Raimondo personu un mantu tika veikti pārlieku pavirši, tādējādi veicinot viņa morālo un ekonomisko sabrukumu. Lēmums tika reģistrēts 1986.gada 2.decembrī, bet Raimondo par to paziņoja 20.decembrī. Lēmums ieguva galīgu spēku 1986.gada 31.decembrī.
1987.gada 16.janvārī Katanzaro apelācijas tiesa Raimondo attaisnoja, jo netika pierādīts noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakts.
Aresta noņemšana nekustamajiem īpašumiem un automašīnu konfiskācijas atcelšana attiecīgajos publiskajos reģistros tika reģistrēta 1987.gada 2.februārī (nekustamais īpašums), 10.februārī (divas automašīnas un furgons) un 10.jūlijā (smagā automašīna). Drošības nauda Raimondo tika atmaksāta 1987.gada 24.aprīlī. 1991.gada 9.augustā attiecīgajā publiskajā reģistrā tika reģistrēta konfiscētā nekustamā īpašuma atdošana.
1987.gada 23.aprīlī Raimondo vērsās Eiropas Cilvēktiesību komisijā (turpmāk – Komisija), uzskatot, ka ir noticis Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 5.panta 1. un 3.daļas, 6.panta 1.daļas, 6.panta 2.daļas, 4.protokola 1.panta, 1.protokola 1.panta un 4.protokola 2.panta pārkāpums. 1991.gada 6.decembrī Komisija iesniegumu atzina par pieņemamu izskatīšanai attiecībā uz prasītāja tiesībām uz īpašumu, uz pārvietošanās brīvību un uz lēmumu par preventīva rakstura līdzekļu piemērošanu saprātīgā laika periodā. Pārējā daļā Komisija pieteikumu neatzina par pieņemamu izskatīšanai.
Savā 1992.gada 21.oktobra ziņojumā Komisija pauda viedokli, ka ir noticis Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpums attiecībā uz mantas arestu un konfiskāciju līdz 1986.gada 31.decembrim sakarā ar zaudējumiem, kas radās arestētā un konfiscētā īpašuma pārvaldīšanas rezultātā, kā arī attiecībā uz konfiscēto īpašumu, kas netika atdots pēc 1986.gada 31.decembra. Komisija uzskatīja, ka ir noticis 4.protokola 2.panta pārkāpums sakarā ar to, ka prasītājam bija liegta pārvietošanās brīvība no 1986.gada 4.jūlija līdz 20.decembrim. Komisija uzskatīja, ka Konvencijas 6.panta 1.daļas pārkāpums nav noticis.
Iesniegumā Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk – Tiesa) Itālijas valdība aicināja Tiesu lemt, ka nav noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums.
Tiesā Raimondo norādīja, ka aresta uzlikšana viņa mantai un tās konfiskācija ir Konvencijas 1.protolola 1.panta pārkāpums. Itālijas pasākumus attiecībā uz Raimondo īpašumu Tiesa apskatīja, iedalot tos divos laika posmos – līdz 1986.gada 31.decembrim, kad Katanzaro apelācijas tiesas lēmums kļuva galīgs, un pēc minētā datuma.
Attiecībā uz aresta uzlikšanu mantai līdz 1986.gada 31.decembrim prasītājs pamatā apstrīdēja to, ka šāds drastisks līdzeklis tika piemērots šajā procesa stadijā. Tiesa atzīmēja, ka saskaņā ar Itālijas 1965.gada likumu Nr. 575 aresta uzlikšana mantai ir izteikts pagaidu pasākums, lai nepieciešamības gadījumā nodrošinātu īpašuma, kas, iespējams, ir iegūts nelegālu darbību rezultātā, vēlāku konfiskāciju. Tādēļ aresta uzlikšanu pašu par sevi attaisno vispārēja interese, un ievērojot īpaši bīstamo ekonomisko spēku, kāds ir mafijai, nevar uzskatīt, ka aresta uzlikšana mantai šajā stadijā būtu neproporcionāla izvirzītajam mērķim. Tādējādi Tiesa secināja, ka aresta uzlikšana prasītāja mantai nav Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpums.
Attiecībā uz mantas konfiskāciju Tiesa norādīja, ka saskaņā ar Itālijas tiesu praksi šādas konfiskācijas rezultātā īpašuma tiesības valstij nerodas, kamēr lietā nav pieņemts galīgais lēmums. Minētajā gadījumā šāda lēmuma nebija, jo Raimondo bija pārsūdzējis Katanzaro rajona tiesas 1985.gada 16.oktobra lēmumu. Tiesa piekrita Komisijas un valdības viedoklim, ka, tāpat kā aresta uzlikšana, arī konfiskācija tika veikta, lai sasniegtu mērķi, kas atbilst vispārējām interesēm – bija jānodrošina, lai minētā īpašuma lietošana prasītājam vai noziedzīgajai organizācijai, par piederību kurai prasītājs tika turēts aizdomās, nenestu labumu, kaitējot sabiedrībai. Tiesa atzīmēja, ka mafijas nelegālo darbību, jo īpaši narkotiku tirdzniecības rezultātā šai “organizācijai” ir milzīgs apgrozījums, kas pēc tam tiek investēts, cita starpā, arī nekustamajā īpašumā. Konfiskācija bija efektīvs un nepieciešams līdzeklis, lai bloķētu aizdomās turētā kapitāla kustību. Tādējādi konfiskācija bija proporcionāla attiecībā pret izvirzīto mērķi, jo vairāk tādēļ, ka faktiski nesaturēja nekādu papildu ierobežojumu attiecībā uz aresta uzlikšanu. Bez tam konfiskācijas preventīvais mērķis attaisno tās tūlītēju pielietošanu neatkarīgi no apelācijas iesniegšanas. Tādējādi Tiesa secināja, ka prasītāja mantas konfiskācija nav Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpums.
Bez tam Raimondo uzskatīja, ka municipālā policija neveica nekādu pienācīgu arestētā un konfiscētā īpašuma uzraudzību, tāpēc tas tika pakļauts plašam vandālismam. Itālijas valdība to noliedza, atzīmējot, ka pret amatpersonām, kas atbildīgas par īpašuma apsardzi, apsūdzība par neuzmanību nav celta. Tiesa piekrita Komisijas viedoklim, ka jebkura aresta uzlikšana vai konfiskācija nenovēršami ietver zaudējumus. Prasītāja paskaidrojumi Tiesā nedeva pietiekami skaidru pamatu, lai noskaidrotu, vai minētajā gadījumā šādu nenovēršamo zaudējumu apmērs ir ticis pārsniegts. Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka arī attiecībā uz īpašuma uzraudzību Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpums nav noticis.
Attiecībā uz mantas arestu un konfiskāciju, kas attiecīgajos publiskajos reģistros palika nostiprināta arī pēc 1986.gada 31.decembra, prasītājs uzskatīja, ka kompetentās iestādes aizkavējušas 1986.gada 4.jūlijā Katanzaro apelācijas tiesas pieņemtā lēmuma spēkā stāšanos. Valdība uzstāja, ka nekustamais īpašums un kustamās lietas prasītājam tika atdotas 1987.gada 2.februārī – tikai divus mēnešus pēc tam, kad lēmums tika reģistrēts. Valdība pieļāva, ka formalitātes, kas saistītas ar mantas aresta un konfiskācijas atcelšanas reģistrāciju attiecīgajos publiskajos reģistros, ir prasījušas nedaudz laika, taču Raimondo varēja un viņam vajadzēja sazināties ar attiecīgajām iestādēm, uzrādot tām lēmumu par mantas aresta un konfiskācijas atcelšanu.
Tiesa uzskatīja, ka attiecībā uz arestēto nekustamo īpašumu, kura atdošana attiecīgajos reģistros tika reģistrēta 1987.gada 2.februārī, un trijām konfiscētajām automašīnām, kuru atdošana attiecīgajos reģistros tika reģistrēta 1987.gada 10.februārī, tiesību uz īpašumu pārkāpums Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē nav noticis, jo nepieciešamā reģistrācija notika savlaicīgi.
Taču attiecībā uz konfiscēto smago automašīnu un deviņiem nekustamajiem īpašumiem Tiesai nebija saprotams, kādēļ bija jāgaida vairāk nekā septiņi mēneši (1986.gada 2.decembris – 1987.gada 10.jūlijs) un četri gadi un astoņi mēneši (1986.gada 2.decembris – 1991.gada 9.augusts), lai noregulētu Raimondo īpašuma juridisko statusu. Bez tam šāda īpašuma tiesību ierobežošana nebija nedz noteikta likumā, nedz nepieciešama, lai “kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm” Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē. Tādējādi Tiesa konstatēja, ka ir noticis 1.protokola 1.panta pārkāpums.
Prasītājs uzskatīja, ka īpašā policijas uzraudzība, kas tika piemērota attiecībā uz viņu, ir Konvencijas 4.protokola 2.panta pārkāpums. Valdība to noliedza, jo saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem lēmums, kas pieņemts slēgtā sēdē, stājas spēkā, kad tas tiek reģistrēts. Līdz ar to lēmums par īpašās policijas uzraudzības atcelšanu stājās spēkā 1986.gada 2.decembrī.
Tiesa vispirms atzīmēja, ka šajā gadījumā piemērotā īpašā policijas uzraudzība nav uzskatāma par brīvības atņemšanu Konvencijas 5.panta 1.daļas izpratnē. Paši pārvietošanās brīvības ierobežojumi īpašās policijas uzraudzības rezultātā tādēļ ir jāapskata saskaņā ar Konvencijas 4.protokola 2.pantu. Tiesa uzskatīja, ka, ievērojot demokrātiskas sabiedrības apdraudējumu no mafijas puses, minētais līdzeklis bija nepieciešams sabiedriskās kārtības uzturēšanai un noziegumu novēršanai. Tas bija proporcionāls izvirzītajam mērķim līdz brīdim, kad Katanzaro apelācijas tiesa 1986.gada 4.jūlijā nolēma to atcelt.
Pēc tam Tiesa apskatīja periodu starp 1986.gada 4.jūliju un 20.decembri, kad lēmums tika paziņots prasītājam. Pat pieņemot, ka šis lēmums, kas pieņemts slēgtā sēdē, stājas spēkā pēc tam, kad tas tiek reģistrēts, Tiesa izteica neizpratni, kādēļ bija nepieciešami gandrīz pieci mēneši, lai sagatavotu pamatojumu lēmumam, ko varēja īstenot nekavējoties un kurš skar vienu no pamattiesībām, šajā gadījumā – prasītāja tiesības iet un nākt tad, kad viņš to vēlas. Bez tam prasītāju par īpašās policijas uzraudzības atcelšanu informēja tikai pēc astoņpadsmit dienām. Tiesa secināja, ka vismaz no 1986.gada 2.decembra līdz 20.decembrim šāds ierobežojums nebija nedz noteikts likumā, nedz nepieciešams. Tādējādi Tiesa konstatēja, ka ir noticis Konvencijas 4.protokola 2.panta pārkāpums.
Raimondo uzskatīja, ka attiecībā uz viņa apelāciju par konfiskāciju un īpašo policijas uzraudzību ir pārkāptas procesa ilguma prasības Konvencijas 6.panta 1.daļas kontekstā. Apskatāmais periods ilga vienu gadu divus mēnešus un divas nedēļas – no 1985.gada 16.oktobra, kad Katanzaro rajona tiesa pieņēma lēmumu par minēto līdzekļu piemērošanu, līdz 1986.gada 31.decembrim, kad spēkā stājās Katanzaro apelācijas tiesas spriedums.
Tiesa piekrita valdības un Komisijas viedoklim par to, ka īpašā policijas uzraudzība nav salīdzināma ar kriminālu sankciju, jo tā radīta, lai novērstu noziegumu izdarīšanu. Tādējādi process attiecībā uz to nav saistīts ar “apsūdzības noteikšanu krimināllietā”. Attiecībā uz konfiskāciju Tiesa atzīmēja, ka Konvencijas 6.pants attiecas uz jebkādu pasākumu, kam ir soda raksturs, vai kas balstās uz iespējamu tiesību ierobežojumu, kam arī ir soda raksturs, kā tas bija šajā gadījumā. Tomēr, ievērojot to, ka minēto lietu izskatīja divas nacionālās tiesas, Tiesa neuzskata, ka kopējais procesa ilgumus ir nepamatots. Tādējādi Konvencijas 6.panta 1.daļas pārkāpums nav noticis.
Piemērojot Konvencijas 50.pantu, Tiesa noraidīja prasību par mantiskajiem zaudējumiem, jo tā bija formulēta pārāk neskaidri un nebija pamatota ar konkrētām summām. Tiesa piešķīra prasītājam 10 000 000 liru kā kompensāciju par nemantisko kaitējumu. Kā atlīdzību par izmaksām un izdevumiem, kas saistīti ar interešu aizsardzību Konvencijas institūcijās, ievērojot to, ka daļa no Raimondo prasībām tika noraidītas, Tiesa piešķīra prasītājam kompensāciju 5 000 000 liru apmērā.

Izskatot lietu, Tiesa balstījās uz šādu praksi: Handyside v. the United Kingdom, 07.12.1976.; AGOSI v. the United Kingdom, 04.10.1986.; Guzzardi v. Italy, 06.11.1980.; Périscope v. France, 26.03.1992.; Salerno v. Italy, 12.10.1992.