Gitonas un citi pret Grieķiju (Gitonas and Others v. Greece)

1997. gada 1. jūlijs

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas
Pirmā protokola 3. pants
Tiesības uz brīvām vēlēšanām

Augstās līgumslēdzējas puses apņemas ik pēc zināma laika perioda rīkot brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēja varu.


Prasītāji apstrīd Grieķijas konstitūcijas normas, kas viņiem kā bijušajiem valsts iestāžu un uzņēmumu darbiniekiem aizliedz kandidēt vēlēšanās trīs gadus pēc amata atstāšanas valsts iestādēs, atbilstību Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.protokola 3.pantam.
Deputāta mandātu anulēšana, pamatojoties uz aizliegumu kandidēt vēlēšanās personām, kas ieņēmušas konkrētus amatus, ir tiesiska, ja tā notiek saskaņā ar likumu, nav patvaļīga vai nesamērīga un neapdraud tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.

Prasītāji šajā lietā ir Grieķijas pilsoņi Konstantinoss Gitonass (Konstantinos Gitonas), Dimitrioss Paleotodoross (Dimitrios Paleothodoros), Nikolass Sifonakis (Nicolaos Sifounakis), Joanis Kavaracis (Ioanis Kavaratzis) un Gerasimoss Giakomatoss (Gerassimos Giakoumatos). Visi šie pilsoņi vispārējās vēlēšanās bija ieguvuši ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu un pirmās instances tiesas bija atzinušas viņus par ievēlētiem parlamentā, taču pirmās instances tiesu lēmumi tika pārsūdzēti Speciālajā augstākajā tiesā, kas visos gadījumos atzina, ka minētie pilsoņi nebija tiesīgi kandidēt vispārējās vēlēšanās, pamatojoties uz Grieķijas Konstitūcijas (turpmāk – Konstitūcija) 56.panta 3.daļu, un viņu deputātu mandāti tika anulēti. Šī konstitūcijas norma nosaka, ka algoti valsts ierēdņi, personas, kas atrodas aktīvajā militārajā dienestā, drošības spēku virsnieki, valsts iestāžu personāls kopumā, kā arī valsts un pašvaldību uzņēmumu un labdarības iestāžu vadītāji un personāls nevar kandidēt vēlēšanās un tikt ievēlēti par parlamenta deputātiem no jebkura vēlēšanu apgabala, kura teritorijā viņi ir pildījuši savus pienākumus ilgāk par trijiem mēnešiem pēdējo trīs gadu laikā pirms vēlēšanām. Speciālā augstākā tiesa, interpretējot šo konstitūcijas normu un analizējot katras konkrētās lietas apstākļus, nonāca pie atzinuma, ka visi iepriekš minētie pilsoņi bija ieņēmuši amatus, uz kuriem attiecas Konstitūcijas 56.panta 3.daļas ierobežojumi, un nebija pagājis šajā pantā minētais laika periods pēc amata atstāšanas, pirms šie pilsoņi kļuva par deputāta kandidātiem. Par amatiem, uz kuriem attiecas Konstitūcijas 56.panta 3.daļas ierobežojumi, tika atzīti premjerministra privātā politiskā biroja ģenerāldirektora vietnieka, Grieķijas nacionālās televīzijas kanāla ģenerāldirektora, sociālās apdrošināšanas fonda direktora pirmā un otrā vietnieka amati.
Konstitūcijas 56.panta 1.daļa satur normu, kas nosaka mazāk stingrus ierobežojumus attiecībā uz noteiktu valsts amatpersonu (pašvaldību mēru, valsts iestāžu vai valsts un pašvaldību uzņēmumu vadītāju vai valdes priekšsēdētāju, notāru, zemes reģistra darbinieku) pasīvajām vēlēšanu tiesībām. Šīs amatpersonas nevar kandidēt vēlēšanās un tikt ievēlētas, ja tās nav atstājušas ieņemamo amatu, pirms kļūst par deputāta kandidātu. Vairāki Grieķijas Speciālās augstākās tiesas tiesneši uzskatīja, ka prasītāju (izņemot premjerministra privātā politiskā biroja ģenerāldirektora vietnieku) ieņemtie amati ir pielīdzināmi valsts iestāžu vadītāju vai valdes priekšsēdētāju amatiem un līdz ar to uz viņiem neattiecas 56.panta 3.daļā minētais trīs gadu ierobežojums (četrās lietās lēmums par deputātu mandātu anulēšanu tika pieņemts, Speciālās augstākās tiesas locekļu balsīm sadaloties 6 pret 5).
1991.gada 12.jūnijā Eiropas Cilvēktiesību komisijā (turpmāk – Komisija) griezās Gitonass, 1991.gada 22.novembrī – Paleotodoross un Sifonakis (šie trīs pieteikumi vēlāk ar Komisijas lēmumu tika apvienoti vienā), 1995.gada 16.maijā – Karavacis un 1995.gada 28.maijā – Giakomatoss. Visi prasītāji sūdzējās, ka, pamatojoties uz to, ka viņi darbojušies valsts dienestā pēdējo trīs gadu laikā, anulēta viņu ievēlēšana Grieķijas parlamentā. Komisija atzina visus iesniegumus par pieņemamiem izskatīšanai. Savos ziņojumos Komisija pauda viedokli, ka ir notikuši Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 1.protokola 3.panta pārkāpumi (attiecībā uz pirmo trīs prasītāju iesniegumiem Komisijas viedoklis tika apstiprinātas ar 9 balsīm pret 8, attiecībā uz pēdējiem – attiecīgi ar 16 balsīm pret 12 un 14 balsīm pret 12).
Grieķijas valdība nosūtīja Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk tekstā – Tiesa) iesniegumu, kurā paskaidroja, ka prasītāji nedrīkstēja piedalīties vēlēšanās, pamatojoties uz Konstitūcijas 56.panta 3.daļu un ka Speciālās augstākās tiesas spriedumi, ar kuriem, pamatojoties uz šo Konstitūcijas noteikumu, tika atcelta prasītāju ievēlēšana parlamentā, neesot ne patvaļīgi, ne nepamatoti, un tie neietekmējot vēlētāju viedokļa brīvu paušanu. Tieši otrādi – tie esot saskaņā ar principu, ka visi pilsoņi ir vienlīdzīgi, īstenojot savas tiesības kandidēt vēlēšanās, Grieķijas politisko attīstību un politiskās dzīves reālo situāciju. Līdz ar to nav pārkāpta valstīm piešķirtā rīcības brīvība. Valdība savā iesniegumā aicināja Tiesu prasītāju iesniegumus pilnībā noraidīt. Viens no prasītājiem (Giakomatoss) nosūtīja Tiesai iesniegumu, kurā norādīja, ka Grieķijas Speciālā augstākā tiesa ir interpretējusi Konstitūcijas 56.panta 3.daļu paplašināti un ka aizliegumam viņam piedalīties vēlēšanās nav bijis likumiska pamata un līdz ar to ir noticis Konvencijas pārkāpums.
Izskatot lietu Tiesā, prasītāji apgalvoja, ka Konstitūcijas 56.panta 3.daļa pārkāpj vēlētāju tiesības brīvi izvēlēties savus priekšstāvjus un vienlaicīgi ierobežo viņu tiesības tikt ievēlētiem parlamentā. Prasītāji apgalvoja, ka Konstitūcijas 56.panta 3.daļa ir neprecīza un nekonsekventa. Viņi sūdzējās, ka Speciālā augstākā tiesa pretēji savai praksei interpretējusi 56.panta 3.daļu paplašināti, tādējādi radīdama jaunus aizliegumus piedalīties vēlēšanās, kas nav ietverti iepriekšminētajā Konstitūcijas pantā.
Valdības pārstāvji uzturēja viedokli, ka Konstitūcijas 56.panta 3.daļā ietvertie ierobežojumi attiecībā uz valsts civildienesta ierēdņu, pie kuriem prasītāji bija pieskaitāmi, tiesībām kandidēt vēlēšanās, nav uzskatāmi par patvaļīgiem un neierobežo pilsoņu tiesības brīvi izvēlēties likumdevēju varu. Šie ierobežojumi esot bijuši iepriekš zināmi un tie ieviesti, lai visi kandidāti būtu vienādās pozīcijās un tādējādi tiktu nodrošinātas vēlētājiem tiesības paust savu patieso gribu. Konvencijas 1.protokola 3.panta prasības esot pilnībā ievērotas.
Pēc Komisijas ieskata, Konstitūcijas 56.panta 3.daļas ieviestie kandidēšanas ierobežojumi esot nekonsekventi. Personas, kuras ieņem daudz nopietnākus amatus kā prasītāji, tādas kā ministri, mēri vai daži citi augstu stāvoši valsts ierēdņi, un kurām ir daudz lielākas iespējas ietekmēt elektorātu nekā prasītājiem, netiek pakļautas šajā 56.panta daļā noteiktajiem ierobežojumiem. Bez tam Komisija vērsa uzmanību uz to, ka nav piešķirta nozīme tam, tieši kurā brīdī bijis periods, kādā attiecīgā persona trīs gadu laikā pirms vēlēšanām ieņēmusi amatu, kas neļauj tai kandidēt vēlēšanās. Tālāk Komisija norādīja, ka faktiski neapgāžamā kandidēšanas aizlieguma prezumpcija, ko satur iepriekš minētā Konstitūcijas norma, neļauj tiesām analizēt katra konkrētā amata raksturu, laiku, kādu tas ieņemts, un atbildību, kādu tas uzliek. Visbeidzot, šajā lietā neesot pierādīts, ka prasītāji būtu guvuši labumu no ieņemamajiem amatiem vai ieguvuši priekšrocības salīdzinājumā ar citiem kandidātiem. Ņemot vērā iepriekšminēto, pēc Komisijas ieskata, prasītāju ievēlēšanas anulēšanu nevarēja attaisnot ar nepieciešamību aizsargāt Grieķijas elektorātu, tādēļ tā secināja, ka noticis Konvencijas 1.protokola 3.panta pārkāpums.
Tiesa vēlreiz uzsvēra, ka Konvencijas 1.protokola 3.pants aizsargā subjektīvas tiesības balsot un tikt ievēlētam. Tomēr šīs tiesības nav absolūtas. Tā kā Konvencijas 1.protokola 3.pants tikai definē šīs tiesības, saglabājas iespēja ieviest “noteiktus ierobežojumus” (sk. Tiesas 1987.gada 2.marta sprieduma lietā Mathieu-Mohin and Clerfayt v. Belgium 52. rindkopu). Valstis savos iekšējos tiesību aktos ir tiesīgas tiesībām vēlēt un tiesībām tikt ievēlētam ieviest nosacījumus, kas nav tieši noteikti Konvencijas 1.protokola 3.pantā. Valstīm ir piešķirta plaša rīcības brīvība, taču Tiesas kompetencē ietilpst konstatēt, vai ir ievērotas 1.protokola 3.panta prasības. Tāpat Tiesai ir jānoskaidro, vai attiecīgie nosacījumi neaizskar tiesības uz brīvām vēlēšanām tādā mērā, ka tiek ietekmēta to patiesā būtība un zūd to efektivitāte. Ierobežojumiem jābūt ar likumīgu mērķi, un izmantotie līdzekļi nedrīkst būt neproporcionāli sasniedzamajam mērķim.
Precīzāk izsakoties, valstīm ir zināmas robežas, kurās tās var saskaņā ar savu konstitucionālo iekārtu noteikt principus, kas regulē deputātu statusu, tai skaitā ierobežojumus kandidēt vēlēšanās. Šiem principiem ir vienots mērķis – nodrošināt deputātu neatkarību un vienlaicīgi vēlētāju izvēles brīvību, tomēr kritēriji, ņemot vērā vēsturiskos un politiskos faktorus, kas raksturo katru valsti, var būt atšķirīgi. Dažādu Eiropas Padomes dalībvalstu tiesību akti šajos jautājumos satur atšķirīgus noteikumus. Tomēr neviens no šiem variantiem nevar tikt uzskatīts par labāku nekā cits, ja vien tas garantē tautas gribas paušanu brīvās, taisnīgās un periodiskās vēlēšanās.
Tiesa atzīmēja, ka Konstitūcijas 56.panta 3.daļa, kas tika piemērota attiecībā uz prasītājiem, nosaka kandidēšanas aizliegumus, kas ir gan relatīvi, gan galīgi, jo noteiktam personu lokam, kas ieņem amatus valsts iestādēs, tai skaitā valsts ierēdņiem un valsts iestāžu un valsts uzņēmumu personālam, ir liegtas tiesības kandidēt vēlēšanās un tikt ievēlētam no jebkura vēlēšanu apgabala, kura teritorijā šīs personas pēdējo trīs gadu laikā pirms vēlēšanām ir pildījušas savus pienākumus ilgāk par trim mēnešiem. Kandidēšanas aizliegums uz Konstitūcijas 56.panta 3.daļā minētajām personām, pretēji citam valsts amatpersonu lokam, kas norādīts Konstitūcijas 56.panta 1.daļā, darbojas, neskatoties uz to, ka šīs personas atstāj ieņemamos amatus, pirms kļūst par deputāta kandidātiem.
Šādi ierobežojumi, kuriem līdzīgus noteikumus satur vairāku citu Eiropas Padomes dalībvalstu tiesību akti, ir vērsti uz divējādiem mērķiem, kas ir svarīgi demokrātiskas iekārtas pienācīgai funkcionēšanai un tās saglabāšanai. Šie mērķi ir: vienādas ietekmes nodrošināšana deputāta kandidātiem, kas pārstāv dažādus politiskus spēkus (personām, kas ieņem valsts amatus, pie noteiktiem apstākļiem var būt netaisnīgas priekšrocības pār citiem kandidātiem), un elektorāta aizsardzība no valsts amatpersonu spiediena, kas var rasties sakarā ar to, ka šīs amatpersonas ir tiesīgas pieņemt nozīmīgus lēmumus un tādējādi tās var celt savu prestižu vēlētāju acīs un ietekmēt viņu izvēli.
Tiesa atzina, ka Konstitūcijas 56.pants ievieš kompleksu sistēmu. Tomēr tā netika konstatējusi nevienu no Komisijas norādītajām nekonsekvencēm un vēl mazāk tā varētu pateikt, ka šī sistēma ir patvaļīga. Attiecībā uz apgalvojumiem, ka Konstitūcijas 56.panta 1.daļa satur vieglākus nosacījumus attiecībā uz noteiktām valsts amatpersonu kategorijām, kurām ir sevišķi liela ietekme. Tiesa piekrita valdības pārstāvju viedoklim, ka Konstitūcijas 56.panta 3.daļa attiecas uz amatiem, kam ir tīri administratīvs raksturs, savukārt šī panta 1.daļā minētajiem amatiem ir politisks raksturs un tie ietver politisku atbildību. Pašvaldību vadītāji un mēri ir atbildīgi vēlētāju priekšā tāpat kā parlamenta deputāti, savukārt valsts iestāžu vadītāji un citi augsti valsts ierēdņi, kas iecelti pēc valdības iniciatīvas un īsteno tās politiku, ir pakļauti parlamenta kontrolei tieši tāpat kā ministri. Tiesa atzina par pieņemamu, ka, lai iestātos ierobežojums kandidēt vēlēšanās, pietiek ar to, ka lieta atbilst Konstitūcijas 56.panta 3.punktā minētajiem nosacījumiem un ka Grieķijas Speciālā augstākā tiesa pamatoti nav iedziļinājusies konkrēto lietu īpašajos apstākļos, jo ir ļoti grūti pierādīt, ka valsts amats izmantots, lai gūtu labumu vēlēšanās.
Prasītāji apgalvoja arī, ka ne tikai viņu ieņemtie amati neatbilst Konstitūcijas 56.panta 3.daļā noteiktajiem ierobežojumiem, bet arī, ka neesot pastāvējusi Grieķijas Speciālās augstākās tiesas prakse, kas būtu varējusi novest pie viņiem negatīva lietu iznākuma. Tiesa norādīja, ka nacionālo tiesību aktu interpretācija un piemērošana ietilpst nacionālo institūciju un, vispirmām kārtām, pirmās instances un apelācijas instances tiesu kompetencē, kas ir piemērotas šī uzdevuma veikšanai.
Tiesa atzīmēja, ka prasītāju ieņemtie amati nepiederēja pie tādiem, kas tieši norādīti Konstitūcijas 56.panta 3.daļā. Tomēr šīs fakts negarantē viņiem tiesības kandidēt vēlēšanās. Speciālajai augstākajai tiesai saskaņā ar Konstitūcijas 58.pantu ir ekskluzīva jurisdikcija attiecībā uz jautājumu izlemšanu par ierobežojumiem kandidēt vēlēšanās un, līdzīgi kā jebkurā sistēmā, kur šāda kārtība pastāv, jebkura persona, kas tikusi ievēlēta parlamentā, pārkāpjot spēkā esošos tiesību aktus, zaudēs savu deputāta mandātu.
Konkrētajā lietā Speciālā augstākā tiesa, pēc tam, kad tā bija izvērtējusi prasītāju ieņemto amatu raksturu un piemērojamos tiesību aktus, nonāca pie slēdziena, ka šie amati ir pielīdzināmi Konstitūcijas 56.panta 1.daļā minētajiem amatiem. Tālāk tā nonāca pie slēdziena, ka katra konkrētā prasītāja lietā bija izpildīti šajā Konstitūcijas normā ietvertie nosacījumi attiecībā uz amata ieņemšanas ilgumu un laiku, kad tas ieņemts. Līdz ar to tā pamatoti uzskatīja par nepieciešamu anulēt viņu deputātu mandātus. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nevarēja nonākt pie jebkāda cita secinājuma. Grieķijas Speciālās augstākās tiesas spiedumos nav nekā tāda, kas ļautu secināt, ka prasītāju deputāta mandātu anulēšana būtu bijusi pretrunā ar Grieķijas tiesību aktiem, patvaļīga vai neproporcionāla vai apdraudētu “tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēja varu” (sk., mutatis mutandis, iepriekš citētā sprieduma lietā Mathieu-Mohin and Clerfayt v. Belgium 57. rindkopu). Pamatojoties uz iepriekšteikto, Tiesa vienbalsīgi nolēma, ka šajā lietā nav noticis Konvencijas 1.protokola 3.panta pārkāpums.

Izskatot lietu, Tiesa balstījās uz šādu praksi: Mathieu-Mohin and Clerfayt v. Belgium, 02.03.1987.