Efstratio pret Grieķiju (1) (Efstratiou v. Greece (1))

1996. gada 18. decembris

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas
Pirmā protokola 2. pants
Tiesības uz izglītību

Nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Veicot jebkuras funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem.


Skolniece, Jehovas lieciniece, tika izslēgta no skolas uz vienu, bet nākamajā gadā – uz divām dienām par nepiedalīšanos skolas parādē, kas rīkota par godu nacionāliem svētkiem. Viņas vecāki, kas arī ir Jehovas liecinieki, uzskatīja, ka tādējādi valsts ir pārkāpusi viņu tiesības nodrošināt savai meitai tādu izglītību un mācības, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai, jo minētā parāde cildināja patriotiskus ideālus, kam viņi nepiekrīt un kas ir pretrunā ar viņu pacifistu pārliecību. Bez tam meita uzskatīja, ka ir pārkāptas viņas negatīvās tiesības nenodoties pārliecībai, kam viņa nepiekrīt. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) ne parādes sagatavošanā, ne tās mērķos nesaskatīja neko tādu, kas aizskartu prasītāju pacifistu pārliecību tādā apmērā, kā to aizsargā Konvencija. Bez tam parāde kalpoja pacifistu mērķiem un meitas pienākums piedalīties tajā neliedza vecākiem izglītot savu meitu saskaņā ar savu reliģisko pārliecību. Taču, tā kā prasītājiem nebija iespēju pārsūdzēt tiesā meitas izslēgšanu no skolas, Tiesa uzskatīja, ka prasītājiem nav bijis efektīva tiesību aizsardzības nodrošinājuma.

Prasītāji šajā lietā ir trīs Jehovas liecinieki. Petross un Anastasija Efstratio (Petros and Anastassia Efstratiou) ir 1978.gadā dzimušās Sofijas Efstratio (Sophia Efstratiou) vecāki. Pacifisms ir fundamentāls viņu reliģijas princips, tas aizliedz tādu uzvedību vai rīcību, kas kaut vai netieši saistīta ar karu vai vardarbību. Šī iemesla dēļ Jehovas liecinieki atsakās pildīt militāro dienestu vai piedalīties pasākumos, kam ir militāra pieskaņa.
1993./1994.mācību gada sākumā Sofijas vecāki iesniedza vidusskolā rakstisku lūgumu atbrīvot viņu četrpadsmit gadus veco meitu no ticības mācības stundām, pareizticīgo mesas un jebkura cita pasākuma, kas būtu pretrunā ar Sofijas reliģisko pārliecību, tai skaitā no nacionālo svētku atzīmēšanas un publiskiem gājieniem. Sofiju atbrīvoja no ticības mācības stundām un pareizticīgo mesas. Tomēr 1993.gada oktobrī viņai kopā ar citiem skolēniem lika piedalīties nacionālo svētku atzīmēšanā 28.oktobrī. Šajā dienā 1940.gadā sākās karš starp Grieķiju un fašistisko Itāliju, un tā tiek atzīmēta ar skolu un militārajām parādēm. Skolu parādes notiek gandrīz visās pilsētās un ciemos. Sofija atteicās piedalīties skolas parādē, pamatojoties uz savu reliģisko pārliecību. 1993.gadā Sofiju par to sodīja, izslēdzot no skolas uz divām dienām, bet 1994.gadā – uz vienu dienu.
1994.gada 25.aprīlī prasītāji griezās Eiropas Cilvēktiesību komisijā (turpmāk – Komisija), uzskatīdami, ka ir noticis Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 1.protokola 2.panta pārkāpums, 3. un 9.panta pārkāpums un 13.panta saistībā ar iepriekšminētajiem pantiem pārkāpums. 1995.gada 16.oktobrī Komisija atzina iesniegumu par pieņemamu izskatīšanai. Savā 1996.gada 11.aprīļa ziņojumā tā pauda viedokli, ka nav noticis Konvencijas 1.protokola 2.panta pārkāpums attiecībā uz pirmajiem diviem prasītājiem, Konvencijas 9.panta pārkāpums attiecībā uz trešo prasītāju un Konvencijas 3.panta pārkāpums attiecībā uz trešo prasītāju. Komisija uzskatīja, ka ir noticis Konvencijas 13.panta saistībā ar 1.protokola 2.pantu pārkāpums attiecībā uz pirmajiem diviem prasītājiem un Konvencijas 13.panta saistībā ar 9.pantu pārkāpums attiecībā uz trešo prasītāju. Komisija pauda viedokli, ka nav noticis Konvencijas 13.panta saistībā ar 3.pantu pārkāpums attiecībā uz trešo prasītāju.
Pamatojoties uz Konvencijas 3., 9., un 13.pantu, kā arī 1.protokola 2.pantu, prasītāji apstrīdēja Sofijas izslēgšanu no skolas par to, ka viņa atteicās piedalīties skolas parādē, pamatodamās uz savu un vecāku reliģisko pārliecību. Prasītāji atsaucās uz lietu Arrowsmith v. the United Kingdom, kurā Komisija norādīja, ka pacifisms kā filozofija ir ietverts jēdzienā “domu un apziņas brīvība”, tādēļ pacifisms ir jāuzskata par pārliecību, ko aizsargā Konvencijas 9.pants. Prasītāji lūdza atzīt viņu pacifismu kā reliģisko pārliecību, jo visiem Jehovas lieciniekiem ir pienākums piekopt pacifismu ikdienas dzīvē.
Petross un Anastasija Efstratio Tiesā norādīja, ka attiecībā uz viņiem ir noticis Konvencijas 1.protokola 2.panta pārkāpums. Vecāki neuzskatīja, ka ir pārkāptas viņu meitas Sofijas tiesības uz izglītību. Viņi uzsvēra, ka minētais pants aizliedz piespiest viņu meitu piedalīties pasākumos, kas cildina patriotiskus ideālus, kuriem viņi nepiekrīt. Skolēnu izglītībai būtu jānotiek ar vēstures stundu, nevis skolas parādes palīdzību.
Valdība uzskatīja, ka skolas parādei 28.oktobrī nebija militārs raksturs, kas aizskartu pacifistu pārliecību. Valdība arī apšaubīja, vai vecāku ticību var uzskatīt par pārliecību Konvencijas 1.protokola 2.panta izpratnē. Valdība atzīmēja, ka valsts izglītības funkcija ir jāsaprot plašākā nozīmē, kas atļauj valstij ietvert skolas mācību programmā arī skolēnu piedalīšanos skolas parādē. Valdība paskaidroja, ka 28.oktobris ir nacionālie svētki, kad tiek atzīmēta Grieķijas pievienošanās demokrātijas, brīvības un cilvēktiesību vērtībām, kas ir pēckara tiesiskās kārtības pamatā. Šāda parāde nav kareivīgu jūtu izpausme un necildina militārus konfliktus. Šo svētku publiskai atzīmēšanai, kas ir saglabāta šodien, ir ideālistisks un pacifisks raksturs, ko pastiprina skolu parādes. Bez tam skolēna pagaidu izslēgšanai no skolas bija niecīga ietekme uz gada mācību programmu, un tas neliedza viņai tiesības uz izglītību.
Komisija uzskatīja, ka Konvencijas 1.protokola 2.pants Jehovas liecinieku pārliecību aizsargā un ka skolas parāde nebija militāra rakstura, kas būtu pretrunā ar pacifistu pārliecību. Komisija uzskatīja, ka 1.protokola 2.panta tvērums ir ierobežots, tas dod tiesības vecākiem prasīt atbrīvot bērnus no reliģijas mācības stundām, ja reliģijas apmācība ir pretrunā ar vecāku reliģisko pārliecību, taču šis pants neuzliek valstij pienākumu garantēt, ka izglītības un ar to saistītos jautājumos ir jāievēro visas vecāku vēlmes, pat ja tās būtu balstītas uz reliģisko pārliecību. Šajā gadījumā skolniecei nebija liegtas tiesības uz izglītību, jo no skolas viņa tika izslēgta uz ļoti īsu periodu.
Tiesa atgādināja, ka 1.protokola 2.panta abi teikumi ir lasāmi viens otra kontekstā un īpaši Konvencijas 8., 9., un 10.panta kontekstā. Termins “pārliecība” (belief) jeb “uzskati” (conviction) Konvencijas 9.pantā minēts domu, apziņas un reliģijas brīvības kontekstā. Jēdziens “reliģiskā pārliecība un filozofiskie uzskati” (religious and philosophical convictions) minēti 1.protokola 2.pantā. Piemērojot šo pantu, Tiesa ir atzīmējusi, ka termins “pārliecība” parastā nozīmē nav sinonīms vārdam “viedoklis” vai “ideja”. Tas apzīmē uzskatus, kam ir zināma neapstrīdamība, nopietnība, vienotība un svarīgums. Jehovas lieciniekiem ir pazīstamas reliģijas statuss un ar to saistītās priekšrocības. Tādējādi Petrosam un Anastasijai Efstratio ir tiesības prasīt, lai valsts ievērotu viņu reliģisko pārliecību Konvencijas 1.protokola 2.panta izpratnē.
Tiesa norādīja, ka Konvencijas 1.protokola 2.pants pieprasa, lai visas valsts izglītības programmas ietvaros valsts ievērotu vecāku pārliecību neatkarīgi no tā, vai tā ir reliģiska vai filozofiska. Šis pienākums pēc sava satura ir plašs un attiecas ne tikai uz izglītības saturu un tās nodrošināšanas veidu, bet arī uz visu valsts “funkciju” izpildi. Termins “ievēro” (respect) nozīmē daudz vairāk nekā “ņem vērā”. Papildus pamatā negatīvam pienākumam tas ietver arī valsts pozitīvu pienākumu. Tiesa uzskatīja, ka, lai arī individuālās intereses zināmos gadījumos ir jāpakārto grupas interesēm, demokrātija nenozīmē, ka vairākuma viedoklim vienmēr ir jādominē: ir jāpanāk līdzsvars, kas nodrošina taisnīgu un pareizu apiešanos ar mazākumgrupām un novērš ļaunprātīgu dominējošās pozīcijas izmantošanu.
Tiesa tomēr atzīmēja, ka mācību programmu sagatavošana principā ietilpst dalībvalstu kompetencē. Tas galvenokārt attiecas uz lietderības jautājumiem, par kuriem Tiesa nevar lemt un kuru risinājums atšķiras atkarībā no valsts un laikmeta. Tiesa uzsvēra, ka, ievērojot šo rīcības brīvību, Konvencijas 1.protokola 2.pants aizliedz valstīm veikt indoktrināciju, kas neievēro vecāku reliģisko pārliecību vai filozofiskos uzskatus.
Tiesa atzina, ka disciplinārsodu uzlikšana ir neatņemama izglītības procesa sastāvdaļa, ar ko skola cenšas sasniegt mērķus, kuru dēļ tie ir ieviesti, ieskaitot skolēnu rakstura un garīgo spēju attīstīšanu un veidošanu. Tiesa vispirms atzīmēja, ka Sofiju Efstratio atbrīvoja no reliģijas mācības stundām un pareizticīgo mesas, kā to bija lūguši viņas vecāki, kuri vēlējās, lai viņa tiktu atbrīvota arī no piedalīšanās skolas parādē nacionālo svētku laikā 28.oktobrī.
Lai arī Tiesa nevar lemt par Grieķijas lēmumiem attiecībā uz skolu mācību programmu sagatavošanu, tomēr Tiesa bija pārsteigta, ka skolēniem brīvdienā ārpus skolas teritorijas ir jāpiedalās parādē, un par nepiedalīšanos draud sods – izslēgšana no skolas kaut vai uz divām dienām. Tomēr Tiesa nedz parādes mērķos, nedz tās sagatavošanā nesaskatīja neko tādu, kas aizskartu prasītāju pacifistu pārliecību tādā apmērā, kā to aizliedz Konvencijas 1.protokola 2.pants. Šādu nacionālo notikumu pieminēšana kalpo gan pacifiskiem mērķiem, gan sabiedrības interesēm. Militārpersonu piedalīšanās dažās no šādām parādēm Grieķijā nemaina to raksturu.
Tiesa atzīmēja, ka šāds skolēnu pienākumus neliedz vecākiem tiesības izglītot savus bērnus un sniegt tiem padomus, realizēt attiecībā uz bērniem savas dabiskās vecāku kā audzinātāju funkcijas, vai vadīt savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību vai filozofiskajiem uzskatiem.
Tiesa uzskatīja, ka tā nevar lemt par citu izglītības metožu lietderību, kuras, pēc prasītāju viedokļa, būtu labāk piemērotas vēsturiskās atmiņas iemūžināšanai jaunās paaudzes vidū. Tiesa atzīmēja, ka izslēgšana no skolas nav uzskatāma tikai par izglītības jautājumu, bet tai var būt arī psiholoģiska ietekme uz skolēnu. Tomēr šajā gadījumā izslēgšana notika uz laiku, un skolniecei bija atļauts atrasties skolas telpās. Tādējādi Tiesa secināja, ka Konvencijas 1.protokola 2.panta pārkāpums nav noticis.
Sofija Efstratio uzskatīja, ka attiecībā uz viņu ir noticis Konvencijas 9.panta pārkāpums. Viņa apgalvoja, ka šis pants viņai garantē arī negatīvās tiesības nenodoties jebkādai pārliecībai vai viedokļiem, kuriem viņa nepiekrīt. Viņa apšaubīja gan iejaukšanās nepieciešamību, gan proporcionalitāti, ņemot vērā soda nopietnību, kas uzspieda viņai kauna zīmi un norobežoja no pārējiem skolniekiem.
Valdība uzskatīja, ka Konvencijas 9.pants aizsargā tikai vispāratzītus reliģijas piekopšanas aspektus, un tie ir vienīgi apziņas jautājums. Valstij nav pienākuma veikt pozitīvus pasākumus, lai pielāgotu savu rīcību tās pilsoņu reliģiskās vai filozofiskās pārliecības izpausmēm.
Komisija uzskatīja, ka Konvencijas 9.pants nedod tiesības atbrīvot no disciplinārsoda, kurš tiek vispārēji un neitrāli piemērots. Šajā gadījumā tiesības nodoties savai reliģijai vai pārliecībai nav tikušas pārkāptas.
Tiesa sākumā atzīmēja, ka Sofija Efstratio tika atbrīvota no ticības mācības un pareizticīgo mesas, kā viņa to bija prasījusi, pamatodamās uz savu reliģisko pārliecību. Kā Tiesa jau atzīmēja iepriekš, pienākums piedalīties skolas parādē neaizskar Sofijas vecāku reliģisko pārliecību. Tādējādi piemērotais sods nav arī Sofijas tiesību uz reliģijas brīvību pārkāpums, un Konvencijas 9.panta pārkāpums nav noticis.
Sofija Efstratio uzskatīja, ka viņas izslēgšana no skolas ir Konvencijas 3.panta pārkāpums. Tiesa atzīmēja, ka tā ir vairākkārt atkārtojusi, ka nelikumīga apiešanās tikai tad tiek aptverta ar Konvencijas 3.pantu, kad tā sasniedz noteiktu minimālo līmeni. Tāpat kā Komisija, arī Tiesa uzskatīja, ka Konvencijas 3.panta pārkāpums nav noticis.
Visi trīs prasītāji uzskatīja, ka ir noticis Konvencijas 13.panta pārkāpums. Viņi apgalvoja, ka tiem nav bijuši pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, lai iesniegtu sūdzības un atceltu pielietotos disciplinārsodus.
Valdība atzina, ka, lai atceltu disciplinārsodu, kuram bija izteikti izglītojošs raksturs, nebija iespējams vērsties Augstākajā administratīvajā tiesā. Tomēr atsevišķi no vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, ko paredz konstitūcija, prasītāji varēja izmantot tos līdzekļus, ko paredz Civilkodekss attiecībā uz personisko tiesību aizskārumu un Civilkodeksa ievada likums attiecībā uz zaudējumu kompensāciju, kas radušies valsts iestādes nelikumīgas rīcības rezultātā. Tādējādi ar tiesu garantēto aizsardzību Konvencijas 13.panta prasības ir izpildītas.
Komisijas pārstāvis atzīmēja, ka tiesību aizsardzības līdzekļi bija neatbilstoši, jo kā to priekšnoteikums bija jākonstatē, ka apstrīdētais valsts iestādes akts ir nelikumīgs.
Tiesa atzīmēja, ka ikvienam, kurš strīdīgā jautājumā sevi uzskata par savu Konvencijas aizsargāto tiesību un brīvību pārkāpuma upuri, Konvencijas 13.pants garantē efektīvu aizsardzības nodrošinājumu nacionālā institūcijā, lai personas sūdzība tiktu izskatīta un atbilstošos gadījumos persona saņemtu atlīdzinājumu.
Iepriekšminētie secinājumi par to, ka nav noticis Konvencijas 9.panta un 1.protokola 2.panta pārkāpums, nenozīmē, ka šie prasītāju apgalvojumi nav strīdīgi. Tiesa uzskatīja, ka tie ir strīdīgi, tādēļ prasītājiem bija tiesības uz aizsardzības līdzekli, lai izvirzītu savus apgalvojumus. Tomēr attiecībā uz sūdzību Konvencijas 3.panta ietvaros, par kuru Sofija Efstratio nedeva sīkākus paskaidrojumus, Tiesa uzskatīja, ka sūdzība nesatur strīdīgu jautājumu attiecībā uz minētā panta pārkāpumu.
Tiesa izvērtēja, vai Grieķijas tiesību sistēma sniedza prasītājiem efektīvu aizsardzības nodrošinājumu Konvencijas 13.panta izpratnē, kas ļautu prasītājiem izvirzīt sūdzības par strīdīgajiem jautājumiem un saņemt atlīdzinājumu. Tā kā šajā gadījumā vērsties administratīvajās tiesās nebija iespējams, prasītāji nevarēja saņemt tiesas lēmumu par to, ka disciplināra sodīšana, izslēdzot no skolas, bija nelikumīga. Tomēr šāds tiesas lēmums bija priekšnoteikums, lai iesniegtu prasību kompensācijas saņemšanai. Tādējādi prasītāji nevarēja izmantot iespēju celt prasību par zaudējumu atlīdzību, kas minēta Civilkodeksā un Civilkodeksa ievada likumā. Attiecībā uz citiem tiesību aizsardzības līdzekļiem valdība nevarēja norādīt uz gadījumiem, kad tie līdzīgos gadījumos būtu izmantoti. Tādējādi to efektivitāte netika konstatēta.
Tāpat kā Komisija, arī Tiesa atzina, ka, ievērojot visus lietas apstākļus, prasītājiem nebija efektīva tiesību aizsardzības nodrošinājuma nacionālajās institūcijās, lai izvirzītu sūdzības, kas vēlāk tika iesniegtas Strasbūrā. Tādēļ ir noticis Konvencijas 13.panta pārkāpums saistībā ar Konvencijas 9.pantu un 1.protokola 2.pantu; Konvencijas 13.panta pārkāpums saistībā ar 3.pantu nav noticis.
Pamatojoties uz Konvencijas 50.pantu, visi trīs prasītāji vēlējās saņemt kompensāciju par nemantiskiem zaudējumiem 1000,– drahmu apmērā. Tiesa uzskatīja, ka Konvencijas 13.panta pārkāpuma saistībā ar Konvencijas 9.pantu un 1.protokola 2.pantu konstatēšana pati par sevi ir pietiekama kompensācija par nemantiskajiem zaudējumiem, kas prasītājiem radušies. Prasītāji vēlējās saņemt 4 500 000 drahmu kā kompensāciju par izmaksām un izdevumiem, kas tiem radušies sakarā ar procesu Strasbūrā. Valdība apšaubīja summas, kas tika prasītas, lai kompensētu atlīdzību juristiem un citus izdevumus. Ievērojot to, ka ir noticis Konvencijas 13.panta pārkāpums, Tiesa piešķīra prasītājiem kompensāciju par izmaksām un izdevumiem 600 000,– drahmu apmērā, pie tam tai jāpiemēro likumisko procentu likme 6% apmērā, kas ir spēkā Grieķijā šī sprieduma spēkā stāšanās brīdī.

Izskatot lietu, Tiesa balstījās uz šādu praksi: Kjeldsen, Busk Madsen and Pedersen v. Denmark, 07.12.1976.; Campbell and Cosans v. the United Kingdom, 25.02.1982.; Kokkinakis v. Greece, 25.05.1993.; Young, James and Webster v. the United Kingdom, 13.08.1981.; Johnston and Others v. Ireland, 18.12.1986.; Ireland v. the United Kingdom, 18.01.1978.; Klass and Others v. Germany, 06.09.1978.; Plattform “Ärzte für das Leben” v. Austria, 21.06.1988.; Vilvarajah and Others v. the United Kingdom, 30.10.1991.; Powell and Rayner v. the United Kingdom, 21.02.1991.