Apvienoto Nāciju Organizācija
Ģenerālā asambleja

Statuss: VISPĀRĒJS

A/CONF. 157/23
1993.gada 12.jūlijs

Oriģinālvaloda: ANGĻU

Pasaules Cilvēktiesību konference
Vīne, 1993.gada 14. - 25.jūnijs

Vīnes deklarācija un rīcības programma
Sekretariāta piezīme

Pielikumā Pasaules Cilvēktiesību konferences 1993.gada 25.jūnijā pieņemtās Vīnes deklarācijas un rīcības programmas teksts.


Vīnes deklarācija un rīcības programma

Pasaules Cilvēktiesību konference,

ņemot vērā
, ka cilvēktiesību atbalstīšana un aizsardzība starptautiskajai sabiedrībai ir prioritārs jautājums un ka Konference dod unikālu iespēju veikt vispusīgu starptautiskās cilvēktiesību sistēmas un cilvēktiesību aizsardzības mehānisma analīzi nolūkā stiprināt un tādējādi veicināt šo tiesību ievērošanu taisnīgā un sabalansētā veidā,

atzīstot un apgalvojot
, ka visu cilvēktiesību pamats ir cilvēka iedzimtā cieņa un vērtība un ka cilvēks ir cilvēktiesību un pamatbrīvību centrālais subjekts un atbilstoši tam viņam ir jābūt šo tiesību un brīvību galvenajam ieguvējam un aktīvi jāpiedalās to īstenošanā,

apliecinot
savu uzticību Apvienoto Nāciju Organizācijas un Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas mērķiem un principiem,

apliecinot
Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 56.pantā ietverto saistību veikt kopīgas un patstāvīgas darbības ar pienācīgu akcentu uz efektīvas starptautiskās sadarbības attīstību nolūkā panākt 55.pantā izklāstīto mērķu īstenošanu, ieskaitot vispārēju cilvēktiesību un pamatbrīvību cieņu un ievērošanu visiem,

uzsverot
visu valstu atbildību atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem attīstīt un veicināt cieņu pret visu cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, bez rases, dzimuma, valodas un reliģijas atšķirībām,

atsaucoties
uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu preambulu, īpaši uz apņemšanos no jauna stiprināt ticību pamattiesībām, cilvēka cieņai un vērtībai, vīriešu un sieviešu un lielu un mazu nāciju vienlīdzībai,

atsaucoties
arī uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu preambulā izteikto apņēmību atbrīvot nākamās paaudzes no nelaimēm, ko nes karš, radīt apstākļus, kuros varētu tikt ievērots taisnīgums un cieņa pret saistībām, kuras izriet no starptautiskiem līgumiem un citiem starptautisko tiesību avotiem, veicināt sociālo progresu un celt dzīves līmeni lielākas brīvības apstākļos, izrādīt iecietību un dzīvot labās kaimiņattiecībās un izmantot starptautisko mašinēriju visu tautu ekonomiskā un sociālā progresa veicināšanai,

uzsverot
, ka Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kuras īstenošana ir visu tautu un visu valstu kopīgs uzdevums, ir iedvesmas avots un pamats Apvienoto Nāciju Organizācijas rīcībai progresa veidošanai standartu īstenošanā, kas ietverti spēkā esošajos starptautiskajos cilvēktiesību līgumos, it sevišķi Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

ņemot vērā
būtiskās izmaiņas, kas notiek starptautiskajā arēnā un visu tautu centienus pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos nostiprināto principu garā balstītas starptautiskās kārtības, iekaitot cieņas veicināšanu un attīstīšanu pret cilvēktiesībām un pamatbrīvībām visiem, vienlīdzības un tautu pašnoteikšanās, miera, demokrātijas, taisnīguma, līdztiesības, likumības, plurālisma, attīstības, labāku dzīves apstākļu un solidaritātes principu ievērošanu,

izjūtot
dziļu satraukumu par dažādajām diskriminācijas un varmācības formām, kurām tiek pakļautas sievietes visā pasaulē,

atzīstot
, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas darbība cilvēktiesību jomā racionalizējama un aktivizējama nolūkā nostiprināt Apvienoto Nāciju Organizācijas mehānismu šajā jomā un panākt vispārēju cieņu pret starptautisko cilvēktiesību standartu ievērošanu,

ņemot vērā
deklarācijas, ko pieņēmušas trīs reģionālās apspriedes Tunisā, Sanhosē un Bangkokā, un valdību ieguldījumu un atceroties starpvaldību un nevalstisko organizāciju priekšlikumus, kā arī pētījumus, ko veikuši neatkarīgie eksperti Pasaules Cilvēktiesību konferences sagatavošanas gaitā,

apsveicot
1993.gadu kā Pasaules pamattautu starptautisko gadu kā apliecinājumu starptautiskās sabiedrības saistībām nodrošināt tām visu cilvēktiesību un pamatbrīvību baudīšanu, kā arī cienīt to kultūras un savdabības vērtību un daudzveidību,

atzīstot
arī, ka starptautiskai sabiedrībai jānosaka ceļi un līdzekļi esošo šķēršļu pārvarēšanai un problēmu risināšanai, kuras traucē cilvēktiesību pilnīgu īstenošanu, kā arī visā pasaulē turpinošos cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai,

ņemot vērā
mūsu laikmeta garu un mūsu laika realitātes, kas prasa no visām pasaules tautām un visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm pielikt pūliņus visu cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīgai un vispārējai īstenošanai globālā mērogā,

pilna apņēmības
spert jaunus soļus starptautiskās sabiedrības pienākumu izpildē nolūkā panākt būtisku progresu cilvēktiesību jomā caur aktīvāku un konsekventāku starptautisku sadarbību un solidaritāti,

svinīgi pieņem Vīnes deklarāciju un rīcības programmu.


I

1. Pasaules Cilvēktiesību konference apliecina visu valstu svēto pienākumu izpildīt savas saistības visu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanā un aizsardzībā visiem saskaņā ar ANO Statūtiem, citiem līgumiem cilvēktiesību un starptautisko tiesību sakarā. Šo tiesību un brīvību universālā daba nav apstrīdama.

Šajā sakarā starptautiskai sadarbībai cilvēktiesību jomā ir svarīga nozīme ANO mērķu pilnīgai īstenošanai.

Cilvēktiesības un pamatbrīvības piemīt katram cilvēkam kopš dzimšanas; to aizsardzība un sekmēšana ir valdību pirmais pienākums.

2. Visām tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos. Uz šo tiesību pamata tās brīvi nosaka savu politisko statusu un netraucēti īsteno savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.

Ņemot vērā to tautu īpašo stāvokli, kuras atrodas koloniālā vai citādā svešzemju pakļautībā vai ārvalstu okupācijā, Pasaules Cilvēktiesību konference atzīst tautu tiesības veikt jebkuras leģitīmas darbības saskaņā ar ANO Statūtiem savu neatņemamo pašnoteikšanās tiesību īstenošanai. Pasaules Cilvēktiesību konference uzskata pašnoteik-šanās tiesību atteikumu par cilvēktiesību pārkāpumu un uzsver šo tiesību efektīvas īstenošanas nozīmi.

Atbilstoši deklarācijai Par starptautisko tiesību principiem, kas attiecas uz draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm saskaņā ar ANO Statūtiem, augstākminēto nedrīkst iztulkot kā atļauju vai atbalstu jebkurai rīcībai, kas pārkāpj vai grauj pilnīgi vai daļēji neatkarīgu un suverēnu valstu teritoriālo integritāti un politisko vienību, kuras ievēro tautu vienlīdzības un pašnoteikšanās principus un kuru valdības to teritorijā pārstāv visu iedzīvotāju intereses bez jebkādas atšķirības.

3. Jāveic efektīvi starptautiski pasākumi, lai garantētu un uzraudzītu cilvēktiesību standartus attiecībā uz tautām, kas atrodas svešzemju okupācijā, un cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā nodrošināt tām efektīvu tiesisku aizsardzību saskaņā ar cilvēktiesību normām un starptautiskām tiesībām, īpaši 1949.gada 14.augusta Ženēvas konvenciju Par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā un citām pielietojamām humanitāro tiesību normām.

4. Visu cilvēktiesību un pamatbrīvību sekmēšana un aizsardzība uzskatāma par ANO prioritāru uzdevumu atbilstoši tās mērķiem un principiem, it sevišķi starptautiskās sadarbības mērķim. Šo mērķu un principu ietvaros visu cilvēktiesību atbalstīšana un aizsardzība ir starptautiskās sabiedrības leģitīma satraukuma priekšmets. Ņemot vērā iepriekšminēto, orgāniem un specializētām iestādēm, kas saistītas ar cilvēktiesību jautājumiem, arī turpmāk jāpilnveido savas darbības koordinācija uz starptautisko cilvēktiesību līgumu konsekventas un objektīvas pielietošanas pamata.

5. Visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas. Starptautiskai sabiedrībai jāuztver cilvēktiesības globāli, uz taisnīga un līdztiesīga pamata, ar uzmanīgu un visiem vienādu pieeju. Lai arī jāņem vērā nacionālā un reģionālā specifika dažādā vēsturiskā, kultūras un reliģiskajā kontekstā, valstīm neatkarīgi no to politiskajām, ekonomiskajām un kultūras sistēmām ir pienākums sekmēt un aizsargāt visas cilvēktiesības un pamatbrīvības.

6. ANO sistēmas pūles vispārējas cieņas un ievērošanas nodrošināšanā cilvēktiesībām un pamatbrīvībām visiem veicina stabilitāti un labklājību, kas nepieciešamas mierīgu un draudzīgu attiecību veidošanai starp nācijām, miera un drošības nostiprināšanu, kā arī sociālo un ekonomisko attīstību atbilstoši ANO Statūtiem.

7. Cilvēktiesību atbalstīšanas un aizsardzības procesiem jānotiek saskaņā ar ANO Statūtu mērķiem un principiem un starptautiskām tiesībām.

8. Demokrātija, attīstība un cieņa pret cilvēktiesībām un pamatbrīvībām ir savstarpēji saistītas un viena otru nostiprinošas. Demokrātija balstās brīvi izteiktā tautas gribā pašai noteikt savu politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras sistēmu, un tās pilnīgā līdzdalībā visās sabiedrības dzīves jomās. Tādēļ cilvēktiesību un pamatbrīvību sekmēšanas un aizsardzības procesam kā nacionālā, tā starptautiskā mērogā jābūt universālam un to nedrīkst saistīt ne ar kādiem papildnosacījumiem. Starptautiskai sabiedrībai jāveicina demokrātijas, attīstības, cieņas pret cilvēktiesībām un pamatbrīvībām stiprināšana un sekmēšana visā pasaulē.

9. Pasaules Cilvēktiesību konference apstiprina, ka mazāk attīstītās zemes, no kurām daudzas atrodas Āfrikā, ir uzticīgas demokratizācijas un ekonomisko reformu procesam, un starptautiskai sabiedrībai jānodrošina tām atbalsts, lai šo valstu pāreja uz demokrātiju un ekonomisko attīstību būtu veiksmīga.

10. Pasaules Cilvēktiesību konference apstiprina, ka tiesības uz attīstību, kas paredzētas deklarācijā Par tiesībām uz attīstību, kā universālas un neatņemamas tiesības ir cilvēka pamattiesību integrāla daļa.

Kā noteikts deklarācijā Par tiesībām uz attīstību, cilvēks ir attīstības procesa galvenais subjekts.

Lai arī attīstība veicina visu cilvēktiesību īstenošanu, uz attīstības trūkumu nedrīkst atsaukties nolūkā attaisnot ierobežojumus starptautiski atzītām cilvēktiesībām.

Valstīm savstarpēji jāsadarbojas, lai nodrošinātu attīstību un likvidētu šķēršļus attīstības ceļā. Starptautiskai sabiedrībai jāveicina efektīva starptautiskā sadarbība nolūkā īstenot tiesības uz attīstību un likvidēt šķēršļus attīstības ceļā.

Lai nodrošinātu stabilu progresu tiesību uz attīstību īstenošanā, nepieciešamas efektīvas attīstības programmas nacionālā līmenī, kā arī taisnīgas ekonomiskās attiecības un labvēlīga ekonomiskā vide starptautiskajā līmenī.

11. Tagadējās un nākamo paaudžu attīstības un vides saglabāšanas vajadzību taisnīgai apmierināšanai nepieciešams īstenot tiesības uz attīstību. Pasaules Cilvēktiesību konference atzīst, ka nelikumīga toksisko un bīstamo vielu un atkritumu glabāšana rada nopietnus potenciālus draudus katra cilvēka tiesībām uz dzīvību un veselību.

Tādējādi Pasaules Cilvēktiesību konference aicina visas valstis pieņemt un stingri ievērot pastāvošās konvencijas toksisko un bīstamo produktu un atkritumu glabāšanas jomā un sadarboties to nelikumīgas glabāšanas novēršanā.

Katram ir tiesības izmantot zinātniskā progresa un tā praktiskās pielietošanas rezultātus. Pasaules Cilvēktiesību konference atzīmē, ka progress dažās jomās, īpaši biomedicīnā un bioloģijā, kā arī informācijas tehnoloģijās, var negatīvi atsaukties uz cilvēka integritāti, cieņu un tiesībām, un aicina uz starptautisko sadarbību, lai nodrošinātu cilvēktiesību un cieņas pilnīgu ievērošanu šajā jomā, kas atrodas cilvēces uzmanības centrā.

12. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina starptautisko sabiedrību veltīt visas pūles tam, lai jaunattīstības valstīm palīdzētu atvieglināt ārējā parāda slogu nolūkā atbalstīt šo zemju valdību pūles pilnībā īstenot savu tautu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības.

13. Nepieciešams, lai valstis un starptautiskās organizācijas sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām radītu labvēlīgus apstākļus pilnīgai un efektīvai cilvēktiesību baudīšanai nacionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī. Valstīm jānovērš visi cilvēktiesību pārkāpumi un to cēloņi, kā arī jālikvidē šķēršļi šo tiesību baudīšanā.

14. Plaši izplatītās galējās nabadzības pastāvēšana traucē cilvēktiesību pilnīgu un efektīvu baudīšanu; tās tūlītējai atvieglošanai un sekojošai izskaušanai arī turpmāk jāpaliek starptautiskās sabiedrības prioritāram uzdevumam.

15. Cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšana bez jebkādām atšķirībām ir starptautisko cilvēktiesību pamatnorma. Visu rasisma formu un rasu diskriminācijas, ksenofobijas un ar to saistītās neiecietības ātra un pilnīga izskaušana ir starptautiskās sabiedrības prioritārs uzdevums. Valdībām jāveic efektīvi pasākumi to novēršanai un cīņai ar tiem. Vēršamies ar neatlaidīgu aicinājumu pie grupām, iestādēm, starpvaldību un nevalstiskām organizācijām un atsevišķiem indivīdiem aktivizēt pūles, lai nodrošinātu sadarbību un koordināciju cīņā ar šo ļaunumu.

16. Pasaules Cilvēktiesību konference apsveic progresu, kas panākts aparteīda demontāžā un aicina starptautisko sabiedrību un ANO sistēmu atbalstīt šo procesu.

Pasaules Cilvēktiesību konference izsaka nožēlu par varmācības aktu turpināšanos, kas vērsti pret aparteīda sistēmas demontāžu mierīgiem līdzekļiem.

17. Terorisma akti, metodes un prakse visās to formās un izpausmēs, kā arī to saikne dažās zemēs ar narkotiku tirdzniecību, ir darbības, kas vērstas uz cilvēktiesību, pamatbrīvību un demokrātijas iznīcināšanu, radot draudus valstu teritoriālai integritātei, drošībai un destabilizējot leģitīmi izveidotās valdības. Starptautiskai sabiedrībai jāveic pasākumi, lai stiprinātu sadarbību terorisma novēršanā un cīņā ar to.

18. Sieviešu un meiteņu cilvēktiesības ir vispārējo cilvēktiesību neatņemama, integrāla un neatdalāma sastāvdaļa. Pilnīgai un līdztiesīgai sieviešu līdzdalībai politiskajā, pilsoniskajā, ekonomiskajā, sociālā un kultūras dzīvē nacionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī, kā arī visu ar dzimumu saistīto diskriminācijas formu izskaušanai jābūt starptautiskās sabiedrības prioritāram mērķim.

Ar dzimumu saistība vardarbība un visas seksuālās uzmācības un ekspluatācijas formas, ieskaitot tās, kuru pamatā ir uz kultūru balstīti aizspriedumi un starptautiska tirdzniecība ar sievietēm, ir nesavienojama ar cilvēcisku cieņu un vērtību un ir izskaužama. Tas sasniedzams, veicot juridiskus pasākumus, kā arī ar nacionāla mēroga rīcību un starptautisko sadarbību tādās jomās kā ekonomiskā un sociālā attīstība, izglītība, mātes tiesību nodrošināšana un veselības aizsardzība, kā arī sociālais atbalsts.

Sieviešu cilvēktiesībām jākļūst par neatņemamu sastāvdaļu ANO darbībā cilvēktiesību jomā, ieskaitot atbalstu visiem ar sieviešu tiesībām saistītajiem cilvēktiesību dokumentiem.

Pasaules Cilvēktiesību konference aicina valdības, iestādes, starpvaldību un nevalstiskās organizācijas aktivizēt savas pūles sieviešu un meiteņu cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā.

19. Ņemot vērā personu, kas pieder pie minoritātēm, tiesību veicināšanas un aizsargāšanas nozīmīgumu un šādas sekmēšanas un aizsardzības nozīmi to valstu politiskajai un sociālai stabilitātei, kurās tie dzīvo,

Pasaules Cilvēktiesību konference vēlreiz apstiprina valstu pienākumu nodrošināt, lai personas, kas pieder pie minoritātēm, baudītu iespējas pilnā mērā un efektīvi izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības bez jebkādas diskriminācijas un atbilstoši to vienlīdzībai likuma priekšā saskaņā ar ANO deklarāciju Par to personu tiesībām, kas pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm.

Personām, kas pieder pie minoritātēm, ir tiesības baudīt savas kultūras augļus, piekopt savu reliģiju un praktizēt reliģiskos rituālus, kā arī lietot savu dzimto valodu privātajā dzīvē un publiski, brīvi un bez iejaukšanās, un bez jebkādas diskriminācijas.

20. Pasaules Cilvēktiesību konference atzīst pamattautībām piemītošo pašcieņu un unikālo ieguldījumu sabiedrības attīstībā un plurālisma nodrošināšanā un viennozīmīgi apliecina starptautiskās sabiedrības atbalstu to ekonomiskajai, sociālajai un kultūras labklājībai un to tiesībām uz stabilas attīstības augļu baudīšanu. Valstīm ir pienākums nodrošināt pamattautību pilnīgu un brīvu līdzdalību visās sabiedrības dzīves jomās, īpaši jautājumos, kas skar viņu intereses. Ņemot vērā pamattautību tiesību sekmēšanas un aizsardzības nozīmīgumu un šādas sekmēšanas un aizsardzības ieguldījumu to valstu sociālajā un politiskajā stabilitātē, kurās šīs pamattautības dzīvo, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām valstīm ir pienākums spert saskaņotus pozitīvus soļus, lai nodrošinātu pamattautību cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšanu uz vienlīdzības un nediskriminācijas pamata, un atzīt to atšķirīgo identitāti, kultūras un sabiedriskās organizācijas daudzveidību un nozīmi.

21. Pasaules Cilvēktiesību konference, apsveicot to, ka konvenciju Par bērna tiesībām ātri ratificējušas liels skaits valstu, un ievērojot, ka bērnu cilvēktiesības atzītas pasaules deklarācijā Par bērnu izdzīvošanu, aizsardzību un attīstību un Darbības plānā, kas pieņemts Pasaules sanāksmē bērniem, neatlaidīgi aicina vispārēju Konvencijas ratifikāciju līdz 1995.gadam un tās efektīvu iedzīvināšanu, pieņemot visus nepieciešamos likumdošanas, administratīvos un citus pasākumus un piešķirot maksimālus līdzekļus no esošajiem resursiem. Visās darbībās, kas skar bērnus, galvenā uzmanība jāpievērš nediskriminācijai un bērnu interešu nodrošināšanai vislabākajā veidā, pienācīgu nozīmi piešķirot bērnu uzskatiem. Ir jāstiprina nacionālās un starptautiskās bērnu aizsardzības un aizstāvības mehānismi un programmas, īpaši gādājot par meiteņu, bez uzraudzības palikušo un bezpajumtnieku, ekonomiski un seksuāli ekspluatēto, slimo, ieskaitot ar AIDS inficētos, bēgļu un pārvietoto personu bērnu, cietumos un bruņoto konfliktu zonā atrodošos bērnu, kā arī bērnu, kas kļuvuši par bada, sausuma un citu kritisku situāciju upuriem, aizsardzību, vērsties pret bērnu pornogrāfiju, bērnu prostitūciju un orgānu pārdošanu. Jāattīsta starptautiskā sadarbība un solidaritāte Konvencijas īstenošanas atbalstam un bērnu tiesībām jākļūst par prioritāti darbībām cilvēktiesību jomā visas ANO sistēmas ietvaros.

Pasaules Cilvēktiesību konference uzsver arī, ka pilnīgai un harmoniskai personības attīstībai bērnam jāaug ģimenes apstākļos, kura šajā sakarā pelna plašāku aizsardzību.

22. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai nepieļautu invalīdu diskrimināciju, un nodrošinātu invalīdiem visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, ieskaitot viņu aktīvu līdzdalību visās sabiedrības dzīves jomās.

23. Pasaules Cilvēktiesību konference apliecina, ka ikvienam cilvēkam bez jebkādas atšķirības ir tiesības meklēt un saņemt patvērumu no vajāšanas citās zemēs, kā arī tiesības atgriezties savā zemē. Šajā sakarā Konference uzsver Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, 1951.gada konvencijas Par bēgļu statusu, tās 1967.gada protokola un reģionālo līgumu nozīmi. Konference izsaka atzinību valstīm, kuras turpina pieņemt un izvietot savā teritorijā lielu skaitu bēgļu, kā arī ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos par tā uzticību saviem uzdevumiem. Tā izsaka atzinību arī ANO Tuvo Austrumu palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem.

Pasaules Cilvēktiesību konference atzīst, ka rupjie cilvēktiesību pārkāpumi, tajā skaitā bruņoto konfliktu gaitā notikušie, ietilpst to daudzo un sarežģīto faktoru skaitā, kas veicina cilvēku pārvietošanu.

Pasaules Cilvēktiesību konference atzīst, ka, ņemot vērā globālās bēgļu krīzes sarežģīto raksturu un saskaņā ar ANO Statūtiem, attiecīgajiem starptautiskajiem līgumiem, starptautisko solidaritāti un sloga sadalīšanas tendenci, nepieciešama visaptveroša un ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos mandātu saskaņota starptautiskās sabiedrības pieeja sadarbībai un pūliņu koordinācijai ar attiecīgām zemēm un organizācijām. Tai jāaptver stratēģijas izstrāde bēgļu un citu pārvietoto personu kustības pamatcēloņu un seku likvidācijai, ārkārtējās gatavības un reaģēšanas mehānismu nostiprināšana, efektīvas aizsardzības un palīdzības sniegšana, ņemot vērā sieviešu un bērnu īpašās vajadzības, kā arī ilgtermiņa lēmumu pieņemšana, kas dodot priekšroku drošai un cieņu saglabājošai repatriācijai, ieskaitot risinājumus, līdzīgus tiem, kurus atbalstījušas starptautiskās konferences bēgļu jautājumos. Pasaules Cilvēktiesību konference uzsver valstu atbildību, īpaši to, no kurām bēgļi nākuši.

Tādas visaptverošas pieejas gaismā Pasaules Cilvēktiesību konference uzsver nepieciešamību pievērst sevišķu uzmanību, tostarp starpvaldību un humanitāro organizāciju ietvaros, jautājumiem, kas skar valsts iekšienē pārvietotās personas, un izstrādāt ilgtermiņa risinājumus, ieskaitot šo personu brīvprātīgu un drošu atgriešanos un rehabilitāciju.

Atbilstoši ANO Statūtiem un humanitāro tiesību normām un principiem Pasaules Cilvēktiesību konference joprojām uzsver nepieciešamību sniegt humāno palīdzību visu stihisko nelaimju un antropogēno katastrofu upuriem.

24. Lielu vērību jāvērš personu, kuras pieder predisponēto grupām, ieskaitot strādniekus - migrantus, visu diskriminācijas formu izskaušanai, kā arī spēkā esošo cilvēktiesību dokumentu stiprināšanai un efektīvai iedzīvināšanai. Valstīm ir pienākums izstrādāt un īstenot pienācīgus pasākumus nacionālā līmenī, it īpaši izglītības, veselības un sociālā atbalsta jomā, nolūkā veicināt un aizsargāt personu, kuras pieder valsts iedzīvotāju predisponētajiem sektoriem, tiesības un garantēt to personu, kuras ir ieinteresētas rast risinājumu savām problēmām, līdzdalību.

25. Pasaules Cilvēktiesību konference apliecina, ka galējā nabadzība un sociālā izolācija veido cilvēka cieņas pārkāpumu un ka nepieciešams steidzīgi sasniegt labākas zināšanas par galējo nabadzību un tās cēloņiem, ieskaitot tos, kas saistīti ar attīstības problēmu, nolūkā veicināt nabadzīgāko cilvēktiesības, pārvarēt galējo nabadzību un sociālo izolāciju un sekmēt sociālā progresa augļu izmantošanu. Nepieciešams, lai valstis stimulētu nabadzīgāko iedzīvotāju līdzdalību lēmumu pieņemšanu kopienās, kurās tie dzīvo, veicinātu cilvēktiesības un pūles cīņā ar galējo nabadzību.

26. Pasaules Cilvēktiesību konference apsveic progresu, kas panākts dinamiskajā un mainīgajā cilvēktiesību dokumentu kodifikācijā, un mudina uz cilvēktiesību līgumu vispārēju ratifikāciju. Visas valstis tiek aicinātas pievienoties šiem starptautiskajiem līgumiem un pēc iespējas atturēties no atrunu izmantošanas.

27. Katrai valstij jāizveido efektīva tiesisko līdzekļu sistēma sūdzību izskatīšanai un pārkāpumu novēršanai cilvēktiesību jomā. Tiesībaizsardzības sistēmai, tai skaitā tiesībsargājošiem orgāniem un prokuratūrai un, īpaši, neatkarīgām tiesām un advokatūrai pilnīgā saskaņā ar piemērojamiem standartiem, kurus satur starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, ir svarīga nozīme cilvēktiesību pilnīgā īstenošanā bez jebkādas diskriminācijas un tie ir demokrātijas un stabilas attīstības procesu neatņemams elements. Šajā kontekstā nepieciešams pienācīgi finansēt tiesībsargājošās institūcijas un starptautiskai sabiedrībai ir jāpalielina tehniskās un finansiālās palīdzības apjoms šiem mērķiem. ANO prioritāri jāizmanto konsultatīvo pakalpojumu speciālās programmas stipras un neatkarīgas tiesībaizsardzības sistēmas nodrošināšanai.

28. Pasaules Cilvēktiesību konference ir satraukta par masveidīgajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, īpaši genocīda, "etniskās tīrīšanas" un karadarbības apstākļos notiekošas sistemātiskas sieviešu izvarošanas formā, kas rada bēgļu un pārvietoto personu masveidīgu plūsmu. Principiāli nosodot šo pretīgo praksi, Konference atkārtoti aicina sodīt šādos noziegumos vainīgās personas un nekavējoties pārtraukt šādu praksi.

29. Pasaules Cilvēktiesību konference ir dziļi nobažījusies par to, ka visos pasaules reģionos turpinās cilvēktiesību pārkāpumi, kuros tiek ignorēti starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos un starptautiskajās humanitārajās tiesībās paredzētie standarti, kā arī par to, ka trūkst pietiekamu un efektīvu upuru tiesiskās aizsardzības līdzekļu.

Pasaules Cilvēktiesību konference ir dziļi nobažījusies par cilvēktiesību pārkāpumiem bruņoto konfliktu laikā, kas skar civiliedzīvotājus, īpaši sievietes, bērnus, gados vecos un invalīdus. Šajā sakarā Konference aicina valstis un visas puses, kas ņem dalību bruņotajos konfliktos, stingri ievērot starptautisko humanitāro tiesību normas, kas izklāstītas 1949.gada Ženēvas konvencijās, citas normas un starptautisko tiesību principus, kā arī starptautiskajās konvencijās paredzētos cilvēktiesību aizsardzības minimālos standartus.

Pasaules Cilvēktiesību konference atkārtoti apliecina upuru tiesības saņemt humanitāro organizāciju palīdzību, kas paredzēta 1949.gada Ženēvas konvencijās un citos attiecīgos starptautisko humanitāro tiesību dokumentos, un aicina nodrošināt drošu un savlaicīgu pieeju tādai palīdzībai.

30. Pasaules Cilvēktiesību konference izsaka satraukumu un nosodījumu par rupjiem un sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem un situācijām, kas rada nopietnus šķēršļus visu cilvēktiesību pilnīgas īstenošanas ceļā un turpinās visās pasaules daļās. Starp šiem pārkāpumiem un šķēršļiem minama spīdzināšana, cietsirdīga, necilvēcīga un godu un cieņu pazemojoša izturēšanās vai sodīšana, grupveida un patvaļīga nāvessodu izpildīšana, cilvēku pazušana, patvaļīga aizturēšana, visu veidu rasisms, rasu diskriminācija un aparteīds, okupācija un svešzemnieku valdīšana, ksenofobija, nabadzība, bads un citas ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību aizliegums, reliģiskā neiecietība, terorisms, sieviešu diskriminācija un tiesiskuma trūkums.

31. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina valstis atturēties no jebkuriem vienpusējiem pasākumiem, kas neatbilst starptautiskajām tiesībām un ANO Statūtiem, kas rada šķēršļus tirdzniecībai starp valstīm un apgrūtina Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un starptautiskos cilvēktiesību līgumos izklāstīto cilvēktiesību īstenošanu pilnā apmērā, it īpaši katra cilvēka tiesības uz dzīves līmeni, kas pienācīgi nodrošina viņa veselību un labklājību, ieskaitot iztiku un medicīnisko palīdzību, mājokli un nepieciešamos sociālos pakalpojumus. Pasaules Cilvēktiesību konference apliecina, ka nav pieļaujams izmantot pārtiku kā politiskā spiediena instrumentu.

32. Pasaules Cilvēktiesību konference atkārtoti apliecina nepieciešamību nodrošināt universālu, objektīvu un bezizņēmumu cilvēktiesību jautājumu izskatīšanu.

33. Pasaules Cilvēktiesību konference apliecina, ka saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un citiem starptautiskiem līgumiem cilvēktiesību jomā valstīm ir pienākums nodrošināt, lai izglītības mērķis ir stiprināt cieņu pret cilvēktiesībām un pamatbrīvībām. Pasaules Cilvēktiesību konference uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš cilvēktiesību priekšmeta iekļaušanai mācību programmās un aicina valstis īstenot to praksē. Izglītībai jāveicina savstarpēja sapratne, iecietība, miers un draudzīgas attiecības starp tautām un visām rasu un reliģiskajām grupām un jāsekmē ANO darbību attīstība šo mērķu sasniegšanai. Tādējādi cilvēktiesību izglītība un atbilstošas teorētiskās un praktiskās informācijas izplatīšana spēlē svarīgu lomu visu indivīdu, bez jebkādām rasu, dzimuma, valodas un reliģiskām atšķirībām, cilvēktiesību veicināšanā un ievērošanā, un šai ievirzei jātiek atspoguļotai izglītības politikā kā nacionālā, tā arī starptautiskā līmenī. Pasaules Cilvēktiesību konference atzīmē, ka resursu nepietiekamība un pienācīgas organizatoriskās struktūras trūkums var apgrūtināt šo mērķu tūlītēju īstenošanu.

34. Jāaktivizē palīdzības sniegšana zemēm pēc to lūguma, lai radītu apstākļus, kuros katrs indivīds varētu izmantot vispārējās cilvēktiesības un pamatbrīvības. Valdības, ANO sistēma, kā arī citas daudzpusējās organizācijas tiek mudinātas ievērojami palielināt resursus programmām, kas vērstas uz nacionālās likumdošanas, nacionālo institūciju un atbilstošo infrastruktūru, kuras nodrošina tiesiskumu un demokrātiju, palīdzību vēlēšanu organizēšanā, informētības līmeņa par cilvēktiesībām paaugstināšanu ar kvalifikācijas celšanu, apmācību un izglītošanu, tautas masu līdzdalību un pilsoniskās sabiedrības veidošanu.

Ir jānostiprina konsultatīvo pakalpojumu un tehniskās sadarbības programmas Cilvēktiesību centra ietvaros, kā arī jāpaaugstina to efektivitāte un atklātums, lai tādējādi tās kļūtu par svarīgu ieguldījumu cieņas nostiprināšanā pret cilvēktiesībām. Valstīm tiek piedāvāts palielināt to ieguldījumu šajās programmās, veicinot lielāku asignējumu izdalīšanu no ANO budžeta, kā arī veicot brīvprātīgas iemaksas.

35. ANO visaptverošai un efektīvai darbībai cilvēktiesību atbalstīšanas un aizsardzības jomā ir jāliecina par lielo nozīmi, kas cilvēktiesībām piešķirta ANO Statūtos, un jāatspoguļo ANO darbības cilvēktiesību jomā saskaņā ar dalībvalstu mandātu. Šajā nolūkā ANO darbībai cilvēktiesību jomā būtu jāpiešķir lielāki līdzekļi.

36. Pasaules Cilvēktiesību konference apliecina, ka nacionālajām cilvēktiesību atbalstīšanas un aizsardzības iestādēm, īpaši kompetentu orgānu konsultatīvām struktūrām, ir būtiska un konstruktīva loma cilvēktiesību sekmēšanā un aizsardzībā, cilvēktiesību pārkāpumu likvidēšanā, informācijas izplatīšanā un izglītošanā cilvēktiesību jautājumos.

Pasaules Cilvēktiesību konference atbalsta nacionālo iestāžu veidošanu un nostiprināšanu, ņemot vērā Principus, kas attiecas uz nacionālo iestāžu statusu, un atzīst katras valsts tiesības izvēlēties tādas struktūras, kuras vispilnīgāk atbilst tās konkrētajām vajadzībām nacionālajā līmenī.

37. Reģionālajiem mehānismiem ir prioritāra loma cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā. Tiem jāstiprina starptautiskos cilvēktiesību dokumentos ietvertie vispārējie cilvēktiesību standarti, kā arī jānodrošina to aizsardzība. Pasaules Cilvēktiesību konference atbalsta pasākumus šo mehānismu nostiprināšanai un to efektivitātes paaugstināšanai un tajā pašā laikā pievērš uzmanību sadarbības nozīmīgumam ANO ietvaros.

Pasaules Cilvēktiesību konference atkārtoti uzsver nepieciešamību izveidot reģionālos un subreģionālos mehānismus cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai tur, kur to vēl nav.

38. Pasaules Cilvēktiesību konference atzīst nevalstisko organizāciju svarīgo lomu visu cilvēktiesību veicināšanā un humanitārajā darbībā nacionālajā, reģionālajā un starptautiskajā līmenī. Pasaules Cilvēktiesību konference augstu vērtē to ieguldījumu sabiedrības apziņas līmeņa paaugstināšanā cilvēktiesību jautājumos, apmācībā, kvalifikācijas celšanā un pētījumu izdarīšanā šajā jomā un visu cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanā un aizsardzībā. Atzīstot, ka galvenā atbildība standartu iedibināšanā jāuzņemas valstij, Konference tajā pašā laikā augstu vērtē nevalstisko organizāciju ieguldījumu šajā procesā. Šajā ziņā Pasaules Cilvēktiesību konference uzsver nepieciešamību turpināt dialogu un sadarbību starp valdībām un nevalstiskajām organizācijām. Nevalstiskajām organizācijām un to dalībniekiem, kuri aktīvi nodarbojas ar cilvēktiesību jautājumiem, jābauda tiesības un brīvības, kas atzītas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kā arī nacionālajos likumos paustā aizsardzība. Šīs tiesības un brīvības nav pieļaujams izmantot pretēji ANO mērķiem un principiem. Nevalstiskajām organizācijām jābauda tiesības brīvi darboties cilvēktiesību jomā nacionālās likumdošanas un Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas ietvaros bez jebkādiem traucējumiem.

39. Uzsverot objektīvas, atbildīgas un neizkropļotas informācijas nozīmīgumu cilvēktiesību un humanitārajos jautājumos, Pasaules Cilvēktiesību konference atbalsta masu informācijas līdzekļu plašāku līdzdalību, kuru brīvība un aizsardzība jāgarantē nacionālās likumdošanas ietvaros.

II

A. Cilvēktiesību jomas koordinācijas pilnveidošana ANO sistēmas ietvaros


1. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka pastiprināt cilvēktiesību un pamatbrīvību koordināciju ANO sistēmas ietvaros. Šai sakarā Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina visus ANO orgānus, institūcijas un specializētās iestādes, kuras darbojas cilvēktiesību jomā, sadarboties savas rīcības nostiprināšanas, racionalizācijas un sakārtošanas nolūkā, rēķinoties ar nepieciešamību novērst nevajadzīgu dublēšanos darbā. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka ANO ģenerālsekretāram, lai ANO attiecīgo institūciju un specializēto iestāžu augsta ranga vadītāji savās ikgadējās sanāksmēs papildus savas darbības koordinēšanai novērtētu arī savas politikas un stratēģijas ietekmi uz cilvēktiesībām.

2. Turklāt Pasaules Cilvēktiesību konference aicina reģionālās organizācijas, vadošās starptautiskās un reģionālās finansu iestādes un iestādes, kuru kompetencē ir attīstības jautājumi, novērtēt arī savas politikas un programmu ietekmi uz visu cilvēktiesību baudīšanu.

3. Pasaules Cilvēktiesību konference atzīst, ka attiecīgām ANO specializētām iestādēm, institūcijām un organizācijām, kā arī citām atbilstošām starpvaldību organizācijām, kuru darbība saistīta ar cilvēktiesībām, ir vitāli svarīga loma cilvēktiesību standartu formulēšanā, paaugstināšanā un iedzīvināšanā savu mandātu ietvaros, un savas kompetences ietvaros tām jāņem vērā Pasaules Cilvēktiesību konferences rezultāti.

4. Pasaules Cilvēktiesību konference īpaši iesaka saskaņot pūliņus nolūkā atbalstīt un atvieglot cilvēktiesību starptautisko līgumu un protokolu ratifikāciju, kas pieņemti ANO sistēmas ietvaros, pievienošanos tiem vai līdzdalību tajos, lai nodrošinātu to vispārēju atzīšanu. Ģenerālsekretāram, konsultējoties ar līgumslēdzējiem orgāniem, jāizskata iespēja veidot dialogu ar valstīm, kas nav pievienojušās šiem cilvēktiesību līgumiem, šķēršļu noskaidrošanas un to pārvarēšanas nolūkā.

5. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina valstis izskatīt jautājumu par jebkuru atrunu ierobežošanu, kuras tiek praktizētas starptautisko cilvēktiesību dokumentu sakarā, un ieteic formulēt jebkuras atrunas precīzāk un pēc iespējas šaurāk, nodrošinot, lai neviena no tām nebūtu nesavienojama ar attiecīgā līguma objektu un mērķi, un regulāri pārskatīt šīs atrunas nolūkā atteikties no tām.

6. Pasaules Cilvēktiesību konference, atzīstot nepieciešamību saglabāt pastāvošo starptautisko standartu augsto kvalitāti un izvairīties no pārlieku liela cilvēktiesību dokumentu skaita, atkārtoti apliecina jaunu starptautisko līgumu izstrādes vadlīnijas, kas formulētas Ģenerālās Asamblejas 1986.gada 4.decembra rezolūcijā 41/120 un aicina ANO cilvēktiesību institūcijas jaunu starptautisko standartu izstrādāšanas gaitā ņemt vērā šīs vadlīnijas, konsultēties ar cilvēktiesību institūcijām, kas izveidotas uz līgumu pamata, jaunu standartu izstrādes nepieciešamības sakarā un lūgt Sekretariātu veikt piedāvājamo jauno līgumu tehnisko pārskatu.

7. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka nepieciešamības gadījumā nozīmēt cilvēktiesību speciālistus uz ANO reģionālajām nodaļām nolūkā izplatīt informāciju un veikt apmācību un sniegt citu tehnisko palīdzību cilvēktiesību jomā pēc dalībvalstu lūguma. Jāorganizē starptautisko ierēdņu speciāla sagatavošana, kurus norīko darbā cilvēktiesību jomā.

8. Pasaules Cilvēktiesību konference apsveic Cilvēktiesību komisijas ārkārtas sesiju sasaukšanu kā pozitīvu iniciatīvu un atbilstošu ANO sistēmas orgānu veiktus citu reaģēšanas ceļu meklējumus, uz rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

Resursi


9. Pasaules Cilvēktiesību konference norūpējusies par augošo neatbilstību starp Cilvēktiesību centra darbību un cilvēku, finansu un citiem resursiem, kas tam pieejami, un, ņemot vērā resursus, kas nepieciešami citu svarīgu ANO programmu īstenošanai, lūdz ģenerālsekretāru un Ģenerālo Asambleju nekavējoties ievērojami palielināt resursus cilvēktiesību programmām uz pašreizējā un nākamo ANO budžetu rēķina un nekavējoties meklēt ievērojami lielākus ārpusbudžeta resursus.

10. Šajos ietvaros ir jāpalielina budžeta daļa, kas tiek piešķirta tieši Cilvēktiesību centram tā izdevumu segšanai, ieskaitot tos izdevumus, kuri saistīti ar ANO cilvēktiesību orgānu darbību. Šis palielinātais budžets jāpapildina ar brīvprātīgām iemaksām Centra darbībai tehniskās sadarbības jautājumos; Pasaules Cilvēktiesību konference aicina izdarīt bagātīgas iemaksas esošajos mērķfondos.

11. Pasaules Cilvēktiesību konference lūdz ģenerālsekretāru un Ģenerālo Asambleju piešķirt pietiekamus cilvēku, finansiālos un citus resursus Cilvēktiesību centram, lai tas varētu efektīvi, produktīvi un operatīvi darboties.

12. Pasaules Cilvēktiesību konference, atzīmējot nepieciešamību nodrošināt cilvēku un finansiālos resursus, kā to uzdevuši starpvaldību orgāni, saskaņā ar ANO Statūtu 101.pantu neatlaidīgi aicina ģenerālsekretāru un dalībvalstis ieņemt skaidru pozīciju, lai Sekretariāts saņemtu resursus, kas atbilstu tā pieaugošajai darba slodzei. Pasaules Cilvēktiesību konference ierosina ģenerālsekretāram izskatīt jautājumu par nepieciešamību izdarīt mērķtiecīgas pārmaiņas programmu budžeta cikla procedūrās nolūkā nodrošināt savlaicīgu un efektīvu darbību cilvēktiesību jomā, kā to uzdevušas dalībvalstis.

Cilvēktiesību centrs


13. Pasaules Cilvēktiesību konference uzsver ANO Cilvēktiesību centra nostiprināšanas nozīmību.

14. Cilvēktiesību centram jāspēlē svarīga loma koordinējošo funkciju veikšanā vispārējā sistēmā, lai panāktu uzmanības pievēršanu cilvēktiesībām. Centrs varēs izpildīt savu izšķirošo lomu tādā gadījumā, ja tam tiks dota iespēja pilnā apjomā sadarboties ar citām ANO struktūrām un orgāniem. Cilvēktiesību centra koordinējošā loma pieprasa arī tā Ņujorkas nodaļas nostiprināšanu.

15. Cilvēktiesību centra sistēmas vajadzībām - ziņotājiem par tēmām, ziņotājiem par valstīm, ekspertiem, darba grupām un līgumorgāniem - jānodrošina adekvāti līdzekļi. Jautājumam par pasākumiem, kas nepieciešami rekomendāciju izpildei, jākļūst par Cilvēktiesību komisijas prioritāti.

16. Cilvēktiesību centram jāuzņemas lielāka loma cilvēktiesību veicināšanā, kas varētu izpausties kā sadarbība ar dalībvalstīm un arī paplašināta konsultatīvās apkalpošanas un tehniskās palīdzības programma. Šajā nolūkā būs nepieciešams būtiski paplašināt esošos brīvprātīgos fondus, kuru vadības efektivitāte un koordinētība jāpaaugstina. Visos gadījumos jāievēro stingri un caurspīdīgi projektu vadības noteikumi un periodiski jāizdara programmu un projektu izpildes novērtējums. Šajā nolūkā regulāri jāsniedz šādu novērtējumu rezultāti un cita attiecīgā informācija. It īpaši Centram ne retāk kā reizi gadā jāorganizē informatīvās sanāksmes, kas būtu atklātas visām dalībvalstīm un organizācijām, kuras tieši piedalās šajos projektos un programmās.
ANO cilvēktiesību sfēras mehānisma adaptācija un nostiprināšana, ieskaitot jautājumu par ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos posteņa nodibināšanu


17. Pasaules Cilvēktiesību konference atzīst nepieciešamību sabalansētas stabilas attīstības ietvaros visu cilvēku interesēs pastāvīgi piemērot ANO mehānismu cilvēktiesību jomā pašreizējām un nākotnes vajadzībām cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības jomā, kā atspoguļots šajā Deklarācijā. ANO cilvēktiesību orgāniem īpaši jāuzlabo to koordinācija, produktivitāte un efektivitāte.

18. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka Ģenerālai Asamblejai, lai tā, izskatīdama konferences ziņojumu savā 48.sesijā, kā prioritāru sāktu apspriest jautājumu par augstā cilvēktiesību komisāra posteņa nodibināšanu nolūkā veicināt un aizsargāt visas cilvēktiesības.

B. Vienlīdzība, cieņa un iecietība

1. Rasisms, rasu diskriminācija, ksenofobija un citas neiecietības formas


19. Pasaules Cilvēktiesību konference par starptautiskās sabiedrības prioritāru mērķi un pasaules mērogā īstenojamu cilvēktiesību veicināšanas programmu uzskata rasisma un rasu diskriminācijas izskaušanu, īpaši to institucionalizētajās formās, tādās kā aparteīds vai no tā izrietošās rasu pārākuma un ekskluzivitātes doktrīnas, vai rasisma mūsdienīgās formas un izpausmes. ANO orgāniem un iestādēm jāpastiprina pūliņi tādas rīcības programmas īstenošanai, kas saistīta ar trešo desmitgadi cīņai ar rasismu un rasu diskrimināciju, kā arī turpmākajiem mandātiem šajā pašā nolūkā. Pasaules Cilvēktiesību konference pastiprināti aicina starptautisko sabiedrību veikt bagātīgas iemaksas programmas desmitgade cīņai ar rasismu un rasu diskrimināciju mērķfondā.

20. Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina visas valdības veikt neatliekamus pasākumus un izstrādāt efektīvu politiku visu rasisma formu un izpausmju, ksenofobijas un ar to saistītās neiecietības novēršanai un cīņai ar šīm parādībām, nepieciešamības gadījumā ieviešot atbilstošus likumdošanas aktus, ieskaitot kriminālatbildību, un veidojot nacionālās institūcijas cīņai ar šīm parādībām.

21. Pasaules Cilvēktiesību konference apsveic Cilvēktiesību komisijas lēmumu nodibināt speciālā ziņotāja par mūsdienīgā rasisma formām, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un ar tām saistīto neiecietību posteni. Pasaules Cilvēktiesību konference vēršas arī pie visām starptautiskās konvencijas Par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu dalībvalstīm ar aicinājumu izskatīt iespēju izdarīt paziņojumu atbilstoši šīs Konvencijas 14.pantam.

22. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina visas valdības veikt visus nepieciešamos pasākumus saskaņā ar to starptautiskajām saistībām un pienācīgi ņemot vērā viņu tiesību sistēmas nolūkā pretdarboties neiecietībai un ar to saistītajai varmācībai uz reliģiozas vai cita veida pārliecības pamata, ieskaitot sieviešu diskriminēšanu un reliģisko kulta vietu apgānīšanu, atzīstot, ka katram cilvēkam ir tiesības uz domas, apziņas, vārda un reliģijas brīvību. Konference piedāvā arī visām valstīm praksē īstenot deklarāciju Par jebkuras neiecietības un diskriminācijas, kas balstās uz reliģiju vai pārliecību, izskaušanu.

23. Pasaules Cilvēktiesību konference uzsver, ka visas personas, kas izdarījušas vai sankcionējas noziedzīgus aktus, saistītus ar etnisko tīrīšanu, ir individuāli atbildīgas par šiem cilvēktiesību pārkāpumiem, un ka starptautiskajai sabiedrībai jāpieliek visas pūles, lai nodotu tiesai visus, kam jāatbild par šādiem pārkāpumiem.

24. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina visas valstis individuāli un kolektīvi nekavējoties veikt pasākumus sakarā ar etniskās tīrīšanas praksi nolūkā to pēc iespējas ātri pārtraukt. Pretīgās etniskās tīrīšanas prakses upuriem ir tiesības uz atbilstošiem un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

2. Personas, kas pieder nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm


25. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina Cilvēktiesību komisiju izpētīt ceļus un līdzekļus efektīvai to personu tiesību veicināšanai un aizsardzībai, kas pieder pie minoritātēm, kā tas deklarēts ANO deklarācijā Par to personu tiesībām, kas pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm. Šajā sakarā Pasaules Cilvēktiesību konference aicina Cilvēktiesību centru sniegt ieinteresētajām valdībām pēc viņu lūguma un Centra konsultatīvās apkalpošanas un tehniskās palīdzības programmas ietvaros kvalificētas ekspertīzes minoritāšu un cilvēktiesību jautājumos un jautājumos par strīdu novēršanu un noregulēšanu esošās vai iespējamās situācijās, kas skar minoritātes.

26. Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina valstis un starptautisko sabiedrību veicināt un aizsargāt pie nacionālām, etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm piederošu personu tiesības saskaņā ar ANO deklarāciju Par to personu tiesībām, kas pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm.

27. Veiktajiem pasākumiem, kad tie nepieciešami, ir jāaptver viņu līdzdalība pilnā apmērā visos sabiedrības politiskās, ekonomiskās, sociālās, reliģiskās un kultūras dzīves aspektos un šo zemju ekonomiskajā progresā un attīstībā.

Pamattautības


28. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina Apakškomisijas diskriminācijas novēršanai un aizsardzībai darba grupu pamattautību jautājumos savā 11.sesijā pabeigt izstrādāt pamattautību tiesību deklarācijas projektu.

29. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka Cilvēktiesību komisijai izpētīt jautājumu par iespēju pagarināt un atjaunot darba grupas pamattautību jautājumos mandātu pēc tam, kad tā pabeigs pamattautību tiesību deklarācijas projektu.

30. Pasaules Cilvēktiesību konference arī iesaka, lai konsultatīvās apkalpošanas un tehniskās palīdzības programmas ANO sistēmas ietvaros pozitīvi reaģētu uz valstu lūgumiem sniegt palīdzību, kura nestu tiešu labumu pamattautībām. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka arī piešķirt Cilvēktiesību centram adekvātus cilvēku un finansiālos resursus Centra darbības vispārējās nostiprināšanas ietvaros, kā tas paredzēts šajā dokumentā.

31. Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina valstis nodrošināt pamattautību pilnīgu un brīvu līdzdalību visos sabiedrības dzīves aspektos, īpaši jautājumos, kas skar to intereses.

32. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka Ģenerālai Asamblejai pasludināt pasaules pamattautību starptautisko desmitgadi sākot ar 1994.gada janvāri, iekaitot uz konkrētu rīcību orientētas programmas, kuru sakarā lēmumi pieņemami partnerībā ar pamattautībām. Šim nolūkam jārada atbilstošs brīvprātīgs mērķfonds. Šādas desmitgades ietvaros jāizskata jautājums par pamattautību pastāvīgā foruma izveidošanu ANO sistēmas ietvaros.

Strādnieki-migranti


33. Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina visas valstis garantēt visu strādnieku-migrantu un viņu ģimenes locekļu cilvēktiesību aizsardzību.

34. Pasaules Cilvēktiesību konference piešķir īpašu nozīmi tam, lai tiktu radīti apstākļi lielākas harmonijas un iecietības veicināšanai attiecībās starp strādniekiem-migrantiem un pārējiem tās valsts sabiedrības locekļiem, kurā viņi dzīvo.

35. Pasaules Cilvēktiesību konference piedāvā valstīm izskatīt iespēju parakstīt un ratificēt pēc iespējas īsākos termiņos starptautisko konvenciju Par visu strādieku-migrantu un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību.

3. Sieviešu vienlīdzīgais stāvoklis un cilvēktiesības


36. Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina sievietes baudīt pilnā apjomā un vienlīdzīgi visas cilvēktiesības un uzskata to par vienu no prioritāriem valdību un ANO uzdevumiem. Pasaules Cilvēktiesību konference piešķir svarīgu nozīmi arī tam, lai sievietes kā dalībnieki un benificiāri tiktu integrētas un pilnīgi iekļautas attīstības procesā, un no jauna apliecina mērķus, kas izklāstīti Riodežaneiro deklarācijā Par apkārtējo vidi un attīstību un 21.gadsimta dienaskārtības 24.nodaļā, kuras tika pieņemtas ANO konferencē Par apkārtējo vidi un attīstību (Riodežaneiro, Brazīlija, 1992.gada 3.-14.jūnijs), un kas noteikti globālai darbībai sieviešu interesēs un vērsti uz stabilu un taisnīgu attīstību.

37. Sieviešu vienlīdzīgajam stāvoklim un sieviešu cilvēktiesībām jākļūst par vienu no visas ANO sistēmas galvenajiem darbības virzieniem. Šie jautājumi regulāri un sistemātiski jāizskata visiem attiecīgajiem ANO orgāniem un mehānismiem. Īpaši būtu jāveic pasākumi, lai aktivizētu sadarbību starp Sieviešu statusa komisiju, Cilvēktiesību komisiju, Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteju, ANO Attīstības fondu sievietēm, ANO Attīstības programmu un citām ANO iestādēm un veicinātu to uzdevumu un mērķu tālāku integrāciju. Šajā kontekstā nepieciešams stiprināt sadarbību un koordināciju starp Cilvēktiesību centru un Sieviešu stāvokļa uzlabošanas nodaļu.

38. It īpaši Pasaules Cilvēktiesību konference uzsver nepieciešamību strādāt, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm sabiedriskajā un privātajā dzīvē, izskaustu jebkuras seksuālās uzmākšanās, ekspluatācijas un sieviešu tirdzniecības formas, izskaustu diskrimināciju pēc dzimuma pazīmēm tiesvedībā, nepieļautu jebkādus konfliktus, kas varētu rasties starp sieviešu tiesībām un tām postošajām sekām, kuras izriet no tradīcijām vai paražām, no kultūras aizspriedumiem un reliģiskā ekstrēmisma. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina Ģenerālo Asambleju pieņemt deklarācijas Par varmācību pret sievieti projektu un neatlaidīgi aicina valstis apkarot varmācību pret sievietēm saskaņā ar šo Deklarāciju. Sieviešu cilvēktiesību pārkāpumi bruņoto konfliktu apstākļos kvalificējami kā starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pamatprincipu pārkāpumi. Visi šāda veida pārkāpumi, īpaši slepkavības, sistemātiska izvarošana, seksuāla verdzība un piespiedu grūtniecība prasa visnoteiktāko atbildes reakciju.

39. Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina likvidēt visas slēptās un atklātās sieviešu diskriminācijas formas. ANO nepieciešams panākt, lai līdz 2000.gadam konvencija Par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu tiktu ratificēta visās valstīs. Ir jāveicina tādu ceļu un līdzekļu meklējumi, kas ļautu atrisināt problēmu, ko rada pārlieku lielais atrunu skaits pie šīs Konvencijas. Cita starpā, Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejai jāturpina šo atrunu izpēte. Konference neatlaidīgi aicina valstis anulēt atrunas, kuras ir pretrunā ar šīs Konvencijas objektu un mērķi vai citādi nesavienojamas ar starptautiskajām līgumtiesībām.

40. Līgumu uzraudzības orgāniem jāizplata nepieciešamā informācija, lai sievietes savā tieksmē uz pilnīgu un vienlīdzīgu cilvēktiesību baudīšanu un nediskrimināciju varētu efektīvāk izmantot pastāvošās līgumu iedzīvināšanas procedūras. Vajadzētu arī pieņemt jaunas procedūras, lai veicinātu saistību iedzīvināšanu, kam jānodrošina sieviešu vienlīdzību un sieviešu cilvēktiesības. Sieviešu statusa komisijai un Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejai nepieciešams operatīvi izskatīt iespējas iedibināt iesniegumu iesniegšanas kārtību, sagatavojot izvēles protokolu pie konvencijas Par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu. Pasaules Cilvēktiesību konference apsveic Cilvēktiesību komisijas lēmumu izpētīt iespēju norīkot tās 50.sesijā speciālu ziņotāju jautājumā par sieviešu pakļaušanu varmācībai.

41. Pasaules Cilvēktiesību konference atzīst par svarīgu nodrošināt sievietēm tiesības uz visaugstāko fiziskās un psihiskās veselības līmeni visas dzīves laikā. Pasaules Sieviešu konferences un konvencijas Par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kā arī 1968.gada Teherānas uzsaukuma kontekstā Pasaules Cilvēktiesību konference atkārtoti apliecina, par pamatu ņemot sieviešu un vīriešu vienlīdzības principu, ikvienas sievietes tiesības uz viegli pieejamu un pienācīgu medicīnisko apkalpošanu un uz maksimāli plašu pakalpojumu loku ģimenes plānošanas jomā, kā arī uz vienlīdzīgu pieeju visu līmeņu izglītībai.

42. Līgumu uzraudzības orgāniem jāiekļauj savā darbībā un secinājumos jautājumi, kas attiecas uz sieviešu stāvokli un sieviešu cilvēktiesībām, izmantojot pēc dzimumpazīmēm atlasītus datus. Jāaicina valstis savos ziņojumos līgumuzraudzības orgāniem atspoguļot informāciju par sieviešu stāvokli de jure un de facto. Pasaules Cilvēktiesību konference ar gandarījumu atzīmē, ka Cilvēktiesību komisija savā 49.sesijā pieņēmusi 1993.gada 8.marta rezolūciju 1993/46 par to, ka uz šādu datu sagatavošanas metodi jāorientē arī ziņotāji un darba grupas cilvēktiesību jautājumos. Sieviešu stāvokļa uzlabošanas nodaļai sadarbībā ar citiem ANO orgāniem, īpaši ar ANO Cilvēktiesību centru, arī jāveic pasākumi, lai ANO cilvēktiesību orgāni regulāri izskatītu sieviešu cilvēktiesību pārkāpumus, ieskaitot pārkāpumus, kas saistīti ar dzimumpiederību. Nepieciešams veicināt ANO darbinieku cilvēktiesību jautājumos un humanitāro palīdzību nodrošinošā personāla apmācību, lai palīdzētu viņiem atklāt īpašos cilvēktiesību pārkāpumus attiecībā pret sievietēm un pretdarboties tādiem pārkāpumiem, kā arī nepieļaut aizspriedumus dzimumu sakarā savā darbā.

43. Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina valdības, kā arī reģionālās un starptautiskās organizācijas, atvieglot sieviešu piekļūšanu vadošiem posteņiem un viņu plašāku līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā. Konference aicina ANO Sekretariātu iecelt amatos sievietes un veicināt viņu karjeru atbilstoši ANO Statūtiem un citas galvenās un subsidiārās ANO institūcijas garantēt sieviešu līdzdalību uz vienlīdzīgiem nosacījumiem.

44. Pasaules Cilvēktiesību konference apsveic 1995.gadā Pekinā paredzēto konferenci Par sieviešu problēmām un neatlaidīgi aicina, lai sieviešu cilvēktiesības ieņemtu svarīgu vietu tās darbā atbilstoši prioritārajām konferences tēmām, par kādām iecerētas vienlīdzība, attīstība un miers.

4. Bērnu tiesības


45. Pasaules Cilvēktiesību konference apstiprina principu "prioritāra uzmanība bērniem" un šajā sakarā uzsver aktīvu nacionālo un starptautisko pūliņu nozīmi, īpaši ANO Bērnu fonda darbību, nolūkā veicināt bērnu tiesību uz izdzīvošanu, aizsardzību, attīstību un līdzdalības ievērošanu.

46. Jāveic pasākumi nolūkā panākt, lai visas valstis līdz 1995.gadam ratificētu konvenciju Par bērnu tiesībām un parakstītu deklarāciju Par bērnu izdzīvošanu, aizsardzību un attīstību un rīcības plānu, ko pieņēmis Pasaules samits bērnu interesēs, kā arī panākt šo dokumentu efektīvu iedzīvināšanu. Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina valstis atcelt atrunas pie konvencijas Par bērnu tiesībām, kuras ir pretrunā ar šīs Konvencijas priekšmetu un mērķiem vai jebkurā citā veidā runā pretim starptautiskajām līgumtiesībām.

47. Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina visas zemes to rīcībā esošo resursu ietvaros un ar starptautiskās sadarbības atbalstu veikt pasākumus Pasaules samita pieņemtā rīcības plāna mērķu sasniegšanai. Konference aicina valstis savos nacionālos rīcības plānos ietvert konvenciju Par bērnu tiesībām. Šādu nacionālo rīcības plānu un starptautisko pūliņu ietvaros īpaša uzmanība pievēršama zīdaiņu un dzemdētāju mirstības līmeņa pazemināšanai, nepietiekama uztura un analfabētisma mērogu samazināšanai, kā arī tam, lai nodrošinātu pieeju nekaitīgam dzeramam ūdenim un pamatizglītībai. Visos gadījumos nepieciešams izstrādāt nacionālos rīcības plānus cīņai ar ārkārtas situāciju postošajām sekām, ko izsaukušas stihiskās nelaimes un bruņotie konflikti, kā arī lai risinātu ne mazāk sāpīgas to bērnu problēmas, kuri dzīvo galējās nabadzības apstākļos.

48. Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina visas tautas ar starptautiskās sadarbības atbalstu risināt to bērnu akūtās problēmas, kuri atrodas īpaši smagos apstākļos. Aktīvi jācīnās ar bērnu ekspluatāciju un cietsirdīgu apiešanos ar viņiem, tai skaitā novēršot šo parādību dziļākos cēloņus. Nepieciešami efektīvi pasākumi, lai pārtrauktu sieviešu infanticīdu, bērnu izmantošanu kaitīgos darbos, tirdzniecību ar bērniem un viņu orgāniem, bērnu prostitūciju, bērnu pornogrāfiju, kā arī citas seksuālās izmantošanas formas.

49. Pasaules Cilvēktiesību konference atbalsta visus ANO un to specializēto iestāžu pasākumus nolūkā nodrošināt meiteņu cilvēktiesību efektīvu aizsardzību un veicināšanu. Konference neatlaidīgi aicina valstis atcelt pastāvošos likumus un noteikumus un iznīdēt paražas un praksi, kas pieļauj meiteņu diskrimināciju un kaitē tām.

50. Pasaules Cilvēktiesību konference īpaši atbalsta priekšlikumu, lai ģenerālsekretārs uzsāktu pētījumus par to līdzekļu pilnveidošanu, kas izmantojami bērnu aizsardzībai bruņotajos konfliktos. Nepieciešams iedzīvināt humanitāro tiesību normas un veikt pasākumus bērnu aizsardzībai karadarbības zonās un atbalstīt tiem paredzētos palīdzības pasākumus. Tādos pasākumos jāiekļauj aizsardzība no visu karadarbības formu neselektīvas pielietošanas, īpaši kājnieku mīnu izmantošanas. Steidzīgi jānodrošina to bērnu medīcīniskā apkalpošana un rehabilitācija, kuri guvuši traumas karadarbības rezultātā. Konference aicina Bērnu tiesību komiteju apskatīt jautājumu par minimālā iesaukuma vecuma paaugstināšanu bruņotajos spēkos.

51. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka, lai jautājumi, kas skar cilvēktiesības un bērnu stāvokli, regulāri tiktu izskatīti un tos uzraudzītu visi attiecīgie ANO sistēmas orgāni un mehānismi, kā arī specializēto iestāžu kontroles orgāni atbilstoši to mandātiem.

52. Pasaules Cilvēktiesību konference atzīst nevalstisko organizāciju svarīgo lomu visu cilvēktiesību līgumu, īpaši konvencijas Par bērnu tiesībām efektīvā iedzīvināšanā.

53. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka, lai Bērnu tiesību komitejai ar Cilvēktiesību centra atbalstu tiktu dota iespēja neatliekami un efektīvi īstenot savu mandātu, īpaši tādēļ, ka nepieredzētos mērogos ratificēti bērnu tiesību dokumenti un iesniegti pievienojušos valstu ziņojumi.

5. Tiesības netikt spīdzinātam


54. Pasaules Cilvēktiesību konference apsveic faktu, ka daudzas dalībvalstis ratificējušas konvenciju Pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcisku vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu un neatlaidīgi aicina arī visas pārējās dalībvalstis to drīzāk ratificēt.

55. Pasaules Cilvēktiesību konference uzsver, ka viens no drausmīgā-kajiem cilvēka cieņas pārkāpumiem ir spīdzināšana, kas upuriem laupa cieņu un apdraud to spēju turpināt savu dzīvi un darbību.

56. Pasaules Cilvēktiesību konference atkārtoti apliecina, ka saskaņā ar cilvēktiesībām un starptautisko humanitāro tiesību normām tiesības netikt spīdzinātam ir aizsargājamas jebkuros apstākļos, tajā skaitā iekšēju vai starptautisku nekārtību vai bruņotu konfliktu laikā.

57. Šajā sakarā Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina visas valstis nekavējoties darīt galu spīdzināšanas praksei un uz visiem laikiem izskaust šo ļaunumu, pilnībā iedzīvinot Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un atbilstošās konvencijas un nepiecieša-mības gadījumā nostiprinot pastāvošos mehānismus. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina visas valstis pilnībā sadarboties ar speciālo ziņotāju viņa mandāta īstenošanā.

58. Īpaša uzmanība jāpievērš Medicīniskās ētikas principu par veselības aizsardzības personāla, sevišķi ārstu, lomu ieslodzīto un arestēto aizsardzībā pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcisku vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, ko pieņēmusi ANO Ģenerālā Asambleja, vispārējai ievērošanai un efektīvai iedzīvinā-šanai.

59. Pasaules Cilvēktiesību konference uzsver turpmākās konkrētās darbības ANO ietvaros īpašo nozīmi spīdzināšanas upuriem sniedzot palīdzību un nodrošinot efektīvākus tiesiskās aizsardzības līdzekļus viņu fiziskai, psihiskai un sociālai rehabilitācijai. Prioritāra uzmanība jāpievērš šim mērķim nepieciešamo resursu nodrošināšanai, cita starpā izdarot papildus iemaksas Brīvprātīgajā spīdzināšanas upuru fondā.

60. Valstīm ir pienākums atcelt tiesību aktus, kas pieļauj tādu personu nesodāmību, kas atbildīgas par rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tādiem kā spīdzināšana, un sodīt par šādiem pārkāpumiem, tādējādi veidojot stabilu pamatu tiesiskai valstij.

61. Pasaules Cilvēktiesību konference atkārtoti apliecina, ka pūles spīdzināšanas izskaušanas jomā pirmkārt jākoncentrē uz preventīviem pasākumiem, un šajā sakarā aicina pēc iespējas ātrāk pieņemt konvencijas Pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcisku vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu fakultatīvo protokolu, saskaņā ar kuru ir plānots radīt preventīvu sistēmu ieslodzījuma vietu regulāriem apmeklējumiem.

Piespiedu pazušanas


62. Pasaules Cilvēktiesību konference, apsveicot Ģenerālās Asamblejas deklarācijas Par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanām pieņemšanu, aicina visas valstis pieņemt efektīvus likumdošanas, administratīvus, tiesiskus un citus pasākumus nolūkā nepieļaut un pārtraukt piespiedu pazušanas aktus un sodīt par tiem. Pasaules Cilvēktiesību konference atkārtoti apstiprina visu valstu pienākumu jebkuros apstākļos veikt izmeklēšanu, ja ir pamats domāt, ka viņu jurisdikcijā esošajā teritorijā ir notikušas piespiedu pazušanas, un, ja tās apstiprinās, pakļaut vainīgās personas kriminālvajāšanai.

6. Invalīdu tiesības


63. Pasaules Cilvēktiesību konference apstiprina, ka visas cilvēktiesības un pamatbrīvības ir universālas un tādējādi tās neapšaubāmi attiecas arī uz invalīdiem. Visi cilvēki dzimst vienlīdzīgi, un tiem ir vienādas tiesības uz dzīvību un labklājību, izglītību un darbu, neatkarīgu dzīvesveidu un aktīvu līdzdalību visās sabiedrības dzīves jomās. Tādējādi ikviena tieša diskriminācija vai jebkura cita negatīva diskriminējoša apiešanās ar invalīdiem ir viņu tiesību pārkāpums. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina valdības nepieciešamības gadījumā pieņemt vai grozīt tiesību aktus nolūkā nodrošināt šīs un citas invalīdu tiesības.

64. Invalīdiem ir tiesības pilnā mērā līdzdarboties sabiedrības dzīvē. Invalīdiem jānodrošina vienlīdzīgas iespējas, izskaužot visas sociāli noteiktās barjeras, tādas kā fiziskās, finansiālās, sociālās un psiholoģiskās, kuras izslēdz vai ierobežo to pilnvērtīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē.

65. Atsaucoties uz Pasaules rīcības programmu attiecībā uz invalīdiem, ko pieņēmusi Ģenerālā Asamblejas savā 37.sesijā, Pasaules Cilvēktiesību konference aicina Ģenerālo Asambleju un Ekonomisko un sociālo padomi savās sesijās 1993.gadā pieņemt standart-noteikumu projektu jautājumā par invalīdu iespēju izlīdzināšanu.

C. Sadarbība, attīstība un cilvēktiesību nostiprināšana


66. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka piešķirt prioritāti demokrātijas, attīstības un cilvēktiesību veicināšanai nacionālā un starptautiskā mērogā.

67. Īpašs uzsvars liekams uz pasākumiem, kuru mērķis ir veicināt ar cilvēktiesībām saistītu iestāžu radīšanu un nostiprināšanu, plurālistiskas pilsoniskas sabiedrības veidošanu un mazaizsargāto grupu aizsardzību. Šajā kontekstā īpaša nozīme ir pēc valdību lūguma sniegtajam atbalstam brīvu un taisnīgu vēlēšanu rīkošanai, tajā skaitā sniedzot palīdzību ar vēlēšanām saistīto cilvēktiesību aspektā un sabiedrības informēšanā par vēlēšanām. Ne mazāk svarīgs ir atbalsts, kas sniedzams tiesiskas valsts nostiprināšanai, vārda brīvības veicināšanai, kā arī tiesībaizsardzībai un tautas reālai un efektīvai līdzdalībai lēmumu pieņemšanas procesos.

68. Pasaules Cilvēktiesību konference uzver nepieciešamību pastiprināti sniegt konsultatīvos pakalpojumus un tehnisko palīdzību no Cilvēktiesību centra puses. Centram jāsniedz valstīm pēc viņu lūguma palīdzība konkrētos cilvēktiesību jautājumos, ieskaitot ziņojumu sagatavošanu, ko paredz cilvēktiesību līgumi, kā arī palīdzību saskaņotu un vispusīgu rīcības plānu īstenošanā cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības jomā. Šo programmu sastāvā jāiekļauj cilvēktiesību un demokrātijas institūtu nostiprināšana, cilvēktiesību tiesiskā aizsardzība, ierēdņu un citu personu sagatavošana, vispusīga apmācību un sabiedrības informēšana, kas vērsta uz cilvēktiesību ievērošanas veicināšanu.

69. Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi iesaka ANO ietvaros izveidot kompleksu programmu nolūkā sniegt valstīm palīdzību attiecīgu nacionālo struktūru izveidošanā un nostiprināšanā, kuras tieši ietekmētu visaptverošu cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskas valsts pastāvēšanu. Tādai programmai, kuru koordinētu Cilvēktiesību centrs, pēc ieinteresēto valdību lūguma būtu jānodrošina tehnisku un finansiālu palīdzību nacionāliem penitenciāro un labošanas iestāžu reformēšanas projektiem, advokātu, tiesnešu un drošības spēku darbinieku apmācībai un sagatavošanai cilvēktiesību jautājumos, kā arī jebkurā citā darbības jomā, kas svarīga tiesiskas valsts labai funkcionēšanai. Šai programmai jāpalīdz valstīm iedzīvināt rīcības plānus cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības jomā.

70. Pasaules Cilvēktiesību konference lūdz ANO ģenerālsekretāru iesniegt ANO Ģenerālai Asamblejai alternatīvus priekšlikumus piedāvātās programmas veidošanā, struktūrā, īstenošanā un finansēšanā.

71. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka, lai katra valsts izskatītu jautājumu par nacionālā rīcības plāna izstrādāšanas mērķtiecību, kurā būtu uzskaitīti pasākumi, ar kuru palīdzību valsts varētu uzlabot cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu.

72. Pasaules Cilvēktiesību konference atkārtoti apliecina, ka vispārējās un neatņemamās tiesības uz attīstību, kas noteiktas deklarācijā Par tiesībām uz attīstību, ir jāiedzīvina un jāīsteno. Šajā sakarībā Pasaules Cilvēktiesību konference apsveic tematiskās darba grupas jautājumā par tiesībām uz attīstību izveidošanu pie Cilvēktiesību komisijas un neatlaidīgi aicina, lai šī darba grupa, konsultējoties un sadarbojoties ar citiem ANO sistēmas institūcijām un iestādēm, operatīvi izstrādātu un iesniegtu steidzamai izskatīšanai ANO Ģenerālajā Asamblejā visaptverošus un efektīvus pasākumus šķēršļu likvidācijai deklarācijas Par tiesībām uz attīstību iedzīvināšanā un īstenošanā un ieteiktu visām valstīm veidus un līdzekļus tiesību uz attīstību īstenošanai.

73. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka, lai nevalstiskās un citas vietējās organizācijas, kas izvērsušas aktīvu darbību attīstības un/vai cilvēktiesību jomā, saņemtu iespēju spēlēt nozīmīgu lomu nacionālā un starptautiskā līmeņa apspriedēs, praktiskā darbībā un tiesību uz attīstību iedzīvināšanā un, sadarbībā ar valdībām, visos attīstības sadarbības aspektos.

74. Pasaules Cilvēktiesību konference vēršas pie valdībām, kompetentām iestādēm un institūcijām ar aicinājumu būtiski palielināt resursus, kas tiek piešķirti labi funkcionējošu tiesību sistēmu izveidošanai, kuras spētu nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību, kā arī nacionālām iestādēm, kas darbojas šajā jomā. Sadarbības dalībniekiem attīstības jomā jāņem vērā savstarpēji pastiprinošā saistība starp attīstību, demokrātiju un cilvēktiesībām. Sadarbības pamatā jāliek dialogs un atklātums. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina arī izveidot visaptverošas programmas, ieskaitot informācijas resursu bankas un ekspertus, kuri nodarbotos ar tiesiskas valsts un demokrātisku institūciju nostiprināšanas jautājumiem.

75. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina Cilvēktiesību komisiju sadarbībā ar Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteju turpināt izskatīt jautājumu par Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvajiem protokoliem.

76. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka izdalīt vairāk resursu reģionālo mehānismu nostiprināšanai vai radīšanai nolūkā veicināt un aizsargāt cilvēktiesības Cilvēktiesību centra sniegto konsultatīvo pakalpojumu un tehniskās palīdzības programmu ietvaros. Valstis tiek aicinātas pieprasīt palīdzību tādiem mērķiem kā reģionālo un subreģionālo apspriežu, semināru un informācijas apmaiņas pasākumu, kas vērsti uz reģionālo mehānismu nostiprināšanu nolūkā veicināt un aizsargāt cilvēktiesības atbilstoši cilvēktiesību vispārējiem standartiem, ko satur starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, organizēšanai.

77. Pasaules Cilvēktiesību konference atbalsta visus ANO un tās attiecīgo specializēto iestāžu pasākumus, kuras nodrošina efektīvu arodbiedrību tiesību veicināšanu un aizsardzību, kā tas paredzēts Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un citos atbilstošos starptautiskos dokumentos. Konference aicina visas valstis pilnībā izpildīt savas saistības, kuras šajā sakarā paredz starptautiskie dokumenti.

D. Cilvēktiesību izglītība


78. Pasaules Cilvēktiesību konference uzskata, ka izglītība, apmācība un sabiedrības informēšana cilvēktiesību jomā ir svarīga stabilu un harmonisku attiecību iedibināšanai un veicināšanai starp kopienām un savstarpējās sapratnes, iecietības un miera nostiprināšanai.

79. Valstīm jātiecas izskaust analfabētismu un orientēt izglītību uz tādiem mērķiem kā cilvēka personības pilnīga attīstība un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina visas valstis un iestādes iekļaut visu formālo un neformālo mācību iestāžu programmās cilvēktiesību, humanitāro tiesību, demokrātijas un tiesiskas valsts jautājumus.

80. Lai stiprinātu vispārēju atbalstu cilvēktiesībām nolūkā sasniegt vispārēju informētību un izpratni, izglītībai cilvēktiesību jomā jāaptver miera, demokrātijas attīstības un sociālā taisnīguma nodrošināšanas jautājumi, kas regulēti starptautiskajos un reģionālajos cilvēktiesību dokumentos.

81. Ņemot vērā Pasaules rīcības plānu izglītībai cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ko 1993.gada martā pieņēmis UNESCO Starptautiskais kongress cilvēktiesību un demokrātijas izglītības jautājumos, un citus cilvēktiesību dokumentus, Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka valstīm izstrādāt konkrētas programmas un stratēģiju, kas nodrošinātu visplašāko izglītību cilvēktiesību jautājumos un plašu sabiedrības informētību tajos, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu cilvēktiesību vajadzībām.

82. Valdībām ar starpvaldību organizāciju, nacionālo institūciju un nevalstisko organizāciju atbalstu jāveicina informētība cilvēktiesību un savstarpējās iecietības jomā. Pasaules Cilvēktiesību konference uzsver Pasaules sabiedriskās cilvēktiesību informācijas kampaņas, ko īsteno ANO, stiprināšanas nozīmi. Valdībām jāuzsāk izglītošanas process cilvēktiesību jautājumos un jāatbalsta šis process, kā arī jāorganizē cilvēktiesību informācijas efektīva izplatīšana sabiedrībā. ANO sistēmas konsultatīvo pakalpojumu un tehniskās palīdzības programmām jābūt spējīgām nekavējoties atsaukties uz valstu lūgumiem veikt izglītojošus un apmācības pasākumus cilvēktiesību jomā, kā arī nodrošināt speciālu izglītību par starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos un humanitārajās tiesībās ietvertajiem standartiem un to pielietošanu speciālām grupām, tādām kā karavīriem, tiesībsargājošo orgānu, policijas un veselības aizsardzības sistēmas darbiniekiem. Ir jāizskata jautājums par ANO cilvēktiesību izglītības desmitgades izsludināšanu nolūkā veicināt un atbalstīt šīs izglītojošās darbības un koncentrēt uz tām uzmanību.

E. Iedzīvināšanas un uzraudzības mehānismi


83. Pasaules Cilvēktiesību konference neatlaidīgi aicina valdības starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertos standartus iekļaut nacionālajos tiesību aktos un nostiprināt nacionālās struktūras, sabiedrības institūcijas un orgānus, kuriem ir noteikta loma cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā.

84. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka nostiprināt ANO darbību un programmas nolūkā apmierināt lūgumus pēc palīdzības no tām valstīm, kuras vēlas izveidot vai nostiprināt savas nacionālās institūcijas cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai.

85. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina arī nostiprināt sadarbību starp nacionālajām institūcijām cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai, it īpaši apmainoties ar informāciju un pieredzi, kā arī sadarbību ar reģionālām organizācijām un ANO.

86. Pasaules Cilvēktiesību konference šai sakarā īpaši iesaka, lai cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības nacionālo iestāžu pārstāvji organizētu periodiskas sanāksmes Cilvēktiesību centra aizbildnībā nolūkā izskatīt šo mehānismu pilnveidošanas ceļus un līdzekļus un dalīties pieredzē.

87. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka cilvēktiesību līgum-orgāniem, līgumorgānu priekšsēdētāju apspriedēm un dalībvalstu apspriedēm arī turpmāk veikt pasākumus attiecīgajās cilvēktiesību konvencijās norādīto valstu ziņojumu sastādīšanas daudzveidīgo prasību un sastādīšanas vadlīniju koordinēšanai, lai panāktu tādu stāvokli, ka katrai valstij jāiesniedz viens visaptverošs ziņojums par tās uzņemtajām saistībām, kas šīs procedūras padarītu efektīvākas un palielinātu to nozīmi.

88. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka starptautisko cilvēktiesību līgumu dalībvalstīm, Ģenerālajai Asamblejai un Ekonomiskai un sociālai padomei izskatīt jautājumu par cilvēktiesību jomā darbojošos līgumorgānu, dažādu tematisko mehānismu un procedūru izpēti nolūkā celt to lietderību un efektivitāti dažādu orgānu, mehānismu un procedūru darbības koordinācijas veidā un ņemot vērā nepieciešamību izvairīties no nevajadzīgas dublēšanās un paralēlisma to mandātos un uzdevumos.

89. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka turpināt darbu līgumorgānu funkcionēšanas uzlabošanā, ieskaitot uzraudzības uzdevumus, ņemot vērā daudzos priekšlikumus šajā sakarā, īpaši tos, kurus iesniedz paši līgumorgāni un līgumorgānu priekšsēdētāju sanāksmes. Jāatbalsta arī Bērnu tiesību komitejas visaptverošā nacionālā pieeja.

90. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka cilvēktiesību līgumu dalībvalstīm izskatīt jautājumu par visu esošo ziņojumu iesniegšanas fakultatīvo procedūru pieņemšanu.

91. Pasaules Cilvēktiesību konference izsaka bažas sakarā ar personu, kas vainīgas cilvēktiesību pārkāpumos, nesodāmību un atbalsta Cilvēktiesību komisijas un Mazākumtautību aizsardzības un diskriminācijas novēršanas apakškomisijas pūles izpētīt visus šīs problēmas aspektus.

92. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka Cilvēktiesību komisijai izskatīt iespēju efektīvāk iedzīvināt darbojošos cilvēktiesību dokumentus starptautiskā un reģionālā līmenī un aicina Starptautisko tiesību komisiju turpināt darbu pie jautājuma par Starptautisko krimināltiesu.

93. Pasaules Cilvēktiesību konference aicina valstis, kas vēl nav pievienojušās 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijām un to protokoliem, to izdarīt un nacionālajā līmenī veikt visus nepiecie-šamos pasākumus, tajā skaitā likumdošanas sfērā, to pilnīgai iedzīvināšanai.

94. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka vissteidzamākajā kārtā pabeigt izstrādāt un pieņemt deklarācijas projektu par indivīdu, grupu un sabiedrības institūciju tiesībām un atbildību nolūkā veicināt un aizsargāt vispāratzītās cilvēktiesības un pamatbrīvības.

95. Pasaules Cilvēktiesību konference uzsver Cilvēktiesību komisijas un Mazākumtautību aizsardzības un diskriminācijas novēršanas apakškomisijas speciālo procedūru, ziņotāju, pārstāvju, ekspertu un darba grupu sistēmas saglabāšanas un nostiprināšanas nozīmību, lai tiem dotu iespēju izpildīt savus mandātus visās pasaules valstīs, nodrošinot tos ar nepieciešamajiem cilvēku un finansiālajiem resursiem. Ar periodisko sanāksmju starpniecību jānodrošina procedūru un mehānismu saskaņošana un funkcionēšanas racionalizācija. Visas valstis ir aicinātas pilnā apjomā līdzdarboties šajās procedūrās un mehānismos.

96. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka ANO saskaņā ar ANO Statūtu mērķiem un principiem uzņemties aktīvāku lomu cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā, visās bruņoto konfliktu situācijās nodrošinot starptautisko humanitāro tiesību normu ievērošanu pilnībā.

97. Pasaules Cilvēktiesību konference, atzīstot cilvēktiesību komponentu svarīgo lomu ANO īstenotos konkrētos pasākumos dažās miera uzturēšanas operācijās, iesaka ģenerālsekretāram ņemt vērā Cilvēktiesību centra un cilvēktiesību sfēras mehānismu atskaites procedūras, pieredzi un iespējas atbilstoši ANO Statūtiem.

98. Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību baudīšanas efektivitātes celšanas nolūkā nepieciešams izskatīt papildus pieejas, tādas kā progresa mērīšanas rādītāju sistēma tiesību iedzīvināšanas jomā, kuras ietvertas Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Nepieciešami saskaņoti pūliņi, lai nodrošinātu ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību atzīšanu nacionālajā, reģionālajā un starptautiskajā līmenī.

F. Turpmākie soļi pēc Pasaules Cilvēktiesību konferences


99. Pasaules Cilvēktiesību konference iesaka Ģenerālajai Asamblejai, Cilvēktiesību komisijai un citām ANO sistēmas institūcijām un iestādēm, kas saistītas ar cilvēktiesībām, izskatīt šajā Deklarācijā ietverto rekomendāciju neatliekamas un pilnīgas īstenošanas ceļus un līdzekļus, ieskaitot iespēju pasludināt ANO cilvēktiesību desmitgadi. Pasaules Cilvēktiesību konference arī iesaka Cilvēktiesību komisijai ik gadus dot šī mērķa sasniegšanā panāktā progresa apskatu.

100. Pasaules Cilvēktiesību konference lūdz ANO ģenerālsekretāru sakarā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 50.gadadienu piedāvāt visām valstīm, visām ANO sistēmas institūcijām un iestādēm, kas saistītas ar cilvēktiesībām, iesniegt viņam ziņojumus par progresu, kas sasniegts šīs Deklarācijas iedzīvināšanā, kā arī caur Cilvēktiesību komisiju un Ekonomisko un sociālo padomi iesniegt ziņojumu Ģenerālai Asamblejai tās 53.sesijā. Līdzīgi tam arī reģionālās un, kad nepieciešams, nacionālās cilvēktiesību institūcijas, kā arī nevalstiskās organizācijas var darīt ANO ģenerālsekretāram zināmu savu viedokli par progresu, kas panākts šīs Deklarācijas iedzīvinā-šanā. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai novērtētu progresu, kas sasniegts ANO sistēmas ietvaros pieņemto starptautisko cilvēktiesību līgumu un protokolu vispārējā ratifikācijā.