Starptautiskā konvencija civilprocesa jautājumos


Parakstīta 1954. gada 1. martā


I TIESAS UN ĀRPUSTIESAS DOKUMENTU IZSNIEGŠANA


1. pants

Dokumentus civillietās un tirdzniecības lietās personām, kas atrodas ārzemēs, Konvencijas dalībvalstīs izsniedz pēc dokumentu pieprasītājas valsts konsula lūguma, kuru nosūta varas iestādēm, kādas būs norādījusi valsts, no kuras dokumentus pieprasa. Lūgumam ar to varas iestāžu norādījumu, no kurām saņemams izsniedzamais dokuments, pušu nosaukumiem un īpašībām, šī dokumenta saņēmēja adresi un dokumenta rakstura izklāstam ir jābūt rakstītam tajā valodā, kādu lieto varas iestādes, no kurām dokumentu pieprasa. Šīs varas iestādes nosūta konsulam apliecinājumu par to, ka dokuments izsniegts, vai paskaidrojumus par iemesliem, kuru dēļ tas nav varējis notikt. Visas grūtības, kas rodas sakarā ar šādu konsula lūgumu, atrisināmas diplomātiskā ceļā.

2. pants

Dokumentus izsniedz ar to varas iestāžu starpniecību, kas saskaņā ar tās valsts līgumdošanu, no kuras dokumentus pieprasa, ir kompetentas to darīt. Minētās varas iestādes var, izņemot šīs konvencijas 3.pantā paredzētos gadījumus, aprobežoties ar dokumenta izsniegšanu, nododot to adresātam, ja adresāts attiecīgo dokumentu labprātīgi pieņems.

3. pants

Lūgumam tiek pievienota izsniedzamā dokumenta kopija divos eksemplāros.

Ja izsniedzamais dokuments ir sastādīts valodā, ko lieto varas iestādes, no kurām šo dokumentu pieprasa, vai valodā, par kuras lietošanu panākta vienošanās starp divām ieinteresētajām valstīm, vai ja šim dokumentam tiek pievienots tā tulkojums vienā no iepriekšminētajām valodām, varas iestādes, no kurām dokumentu pieprasa, gadījumā, ja lūgumā būs izteikta šāda vēlēšanās, var izsniegt minēto dokumentu tādā kārtībā, kādu šāda veida gadījumiem paredz tās valsts iekšējā likumdošana, no kuras varas iestādēm dokumentu pieprasa, vai sevišķā kārtībā, ja tā nav pretrunā ar šo iekšējo likumdošanu. Ja šāda vēlēšanās nav tikusi izteikta, varas iestādes, no kurām dokumentu pieprasa, izsniedz to šīs konvencijas 2.pantā paredzētajā kārtībā.

Ja nav vienošanās, kas paredz citādu kārtību, iepriekšējā rindkopā minētā tulkojumā precizitāte jāapliecina dokumenta pieprasītājas valsts diplomātiskajam vai konsulārajam pārstāvim vai zvērinātam tās valsts tulkam, no kuras dokumentu pieprasa.

4. pants

Atteikties izsniegt šīs konvencijas 1., 2. un 3.pantā paredzētu tiesas dokumentu var tikai tādā gadījumā, ja valsts, kuras teritorijā izsniegšana notiek, uzskata, ka tas var kaitēt tās suverenitātei vai drošībai.

5. pants

Dokumentu izsniegšana apstiprināma ar adresāta apliecinātāja rakstu, ko izdarot, jānorāda dokumenta izsniegšanas datums, vai arī apstiprināma ar tās valsts varas iestāžu apliecinājumu, no kuras dokuments pieprasīts. Minētajā apliecinājumā tiek konstatēts dokumenta izsniegšanas fakts un norādīts tā izsniegšanas veids un datums.

Paraksts vai apliecinājums noformējams uz vienas no dokumenta kopijām vai arī kā šī dokumenta pielikums.

6. pants

Iepriekšējo pantu noteikumi neizslēdz:
1) iespēju pārsūtīt dokumentus pa pastu tieši ieinteresētajām personām, kas atrodas ārzemēs;
2) iespēju izsniegt šos dokumentus ieinteresētajām personām tieši ar tās valsts tiesu izpildītāju vai kompetentu amatpersonu starpniecību, kurā dokuments tiek izsniegts;
3) katras valsts iespēju dokumentus, kas paredzēti personām, kuras atrodas ārzemēs, izsniegt šīm personām ar savu diplomātisko vai konsulāro aģentu starpniecību.

Katrs no šiem dokumentu izsniegšanas veidiem var tikt izmantots tikai tādā gadījumā, ja to pieļauj starp ieinteresētajām valstīm noslēgtā vienošanās vai, ja šādas vienošanās nav, - ja nav šķēršļu no tās valsts puses, kuras teritorijā dokuments tiek izsniegts. Šī valsts nedrīkst traucēt dokumenta izsniegšanu, ja šī panta pirmās rindkopas 3.punktā paredzētajos gadījumos dokuments pieprasītājas valsts pilsonim nav jānodod piespiedu kārtā.

7. pants

Tiesas dokumentu izsniegšana nevar būt par iemeslu jebkādu nodevu vai izmaksu piedziņai.

Tomēr, ja nav vienošanās, kurā paredzēta citāda kārtība valstij, no kuras dokuments tiek pieprasīts, ir tiesības prasīt, lai dokumenta pieprasītāja valsts kompensētu tai izdevumus, kādi radušies sakarā ar amatpersonas piedalīšanos vai sevišķās kārtības piemērošanu šīs konvencijas 3.pantā norādītajos gadījumos.


II TIESAS IZDEVUMI


8. pants

Konvencijas vienas dalībvalsts tiesu varas iestādes saskaņā ar šīs valsts likumdošanas noteikumiem var griezties civillietās un tirdzniecības lietās pie otras Konvencijas dalībvalsts kompetentām varas iestādēm ar tiesas uzdevumu, kurā būtu iekļauts lūgums nopratināt vai veikt citas procesuālas darbības šīs valsts kompetences ietvaros.

9. pants

Tiesas uzdevumus pieprasītājas valsts konsuls nodod tām varas iestādēm, kādas norādījusi valsts, no kuras prasa šo uzdevumu izpildi. Šīs varas iestādes nosūta konsulam dokumentu, kas apliecina tiesas uzdevuma izpildi vai paskaidro iemeslus, kādēļ tas nav varējis notikt.

Visas grūtības, kuras varētu rasties sakarā ar tiesas uzdevumu nodošanu, atrisināmas diplomātiskā ceļā.

Katra Konvencijas dalībvalsts var paziņot citām Konvencijas dalībvalstīm, ka tā vēlas, lai tās teritorijā izpildāmie tiesas uzdevumi tiktu tai nodoti diplomātiskā ceļā.

Nekas iepriekšminētajos noteikumos nerada šķēršļus tam, lai divas Konvencijas dalībvalstis vienotos atļaut tiešus sakarus starp attiecīgajām šo valstu varas iestādēm tiesas uzdevumu nodošanā.

10. pants

Ja nav vienošanās, kas paredz citādu kārtību, tiesas uzdevumu sastāda vai nu tajā valodā, kuru lieto varas iestādes, kas prasa šī uzdevuma izpildi, vai tajā valodā, par kuras lietošanu panākta vienošanās starp divām ieinteresētajām valstīm, vai arī šim tiesas uzdevumam ir jāpievieno tulkojums, ko apliecinājis pieprasītājas valsts diplomātiskais vai konsulārais pārstāvis vai zvērināts tās valsts tulks, no kuras tiek prasīta minētā uzdevuma izpilde.

11. pants

Tiesu varas iestādei, kurai tiesas uzdevums nodots, tas jāizpilda, izmantojot visus piespiedu līdzekļus, kādi valstī, no kuras tiek prasīta šī tiesas uzdevuma izpilde, ir atļauti, izpildot šīs valsts varas iestāžu uzdevumus vai ieinteresēto pušu lūgumus. Piespiedu līdzekļu piemērošana nav obligāta tajos gadījumos, kad runa ir par pušu ierašanos tiesā.

Ja pieprasītāja varas iestāde vēlēsies, ir jāpaziņo tai tiesas uzdevuma izpildes laiks un vieta, lai ieinteresētā puse varētu būt klāt šī uzdevuma izpildē.

Tiesas uzdevuma izpilde var tikt atteikta tikai šādos gadījumos:
1) ja nav noteikts dokumenta īstums;
2) ja valstī, no kuras pieprasa tiesas uzdevumu izpildi, tā neietilpst tiesu varas iestāžu kompetencē;
3) ja valsts, kuras teritorijā tiesas uzdevuma izpildei vajadzētu notikt, uzskata, ka tā varētu kaitēt tās suverenitātei vai drošībai.

12. pants

Ja varas iestāde, no kuras tiek prasīta tiesas uzdevuma izpilde, nebūs šai lietā kompetenta, tad tiesas uzdevums automātiski tiek novirzīts tās pašas valsts kompetentai tiesu varas iestādei saskaņā ar šīs valsts likumdošanā paredzētajiem noteikumiem.

13. pants

Visos gadījumos, kad varas iestāde, no kuras tiek prasīta tiesas uzdevuma izpilde, to nebūs izpildījusi, šai varas iestādei par to nekavējoties jāpaziņo pieprasītājai varas iestādei, norādot:
a) to, kas attiecas uz 11.pantu;
b) kādu iemeslu dēļ bija atteikts izpildīt tiesas uzdevumu;
c) to, kas attiecas uz 12.pantu;
d) varas iestādi, kurai tiesas uzdevums nodots.

14. pants

Tiesu varu iestāde, kas izpilda tiesas uzdevumu, jautājumā par formalitātēm, kādas jāievēro, piemēro savas valsts likumdošanu.

Tomēr gadījumā, kad pieprasītājs ir kompetenta varas iestāde un tā lūdz ievērot sevišķu formu, šāds lūgums apmierināms, ja norādītā forma nav pretrunā ar tās valsts likumdošanu, no kuras tiek pieprasīta tiesas uzdevuma izpilde.

15. pants

Iepriekšējo pantu noteikumi neskar jebkuras valsts tiesības izpildīt tiesas uzdevumus tieši ar savu diplomātisko un konsulāro pārstāvju starpniecību, ja to pieļauj starp ieinteresētajām valstīm noslēgta vienošanās vai ja pret to neiebilst valsts, kuras teritorijā jāizpilda tiesas uzdevums.

16. pants

Tiesas uzdevuma izpilde nevar būt par iemeslu jebkādu nodevu vai izmaksu piedziņai.

Tomēr, ja nav vienošanās, kas paredz citādu kārtību, valstij, no kuras pieprasa tiesas uzdevuma izpildi, ir tiesības prasīt, lai tiesas uzdevuma izpildes prasītāja valsts kompensētu tai summas, kādas samaksātas lieciniekiem vai ekspertiem, kā arī kompensētu tiesu izdevumus, kādi radušies sakarā ar piespiedu līdzekļu piemērošanu pēc tiesu izpildītāja norādījuma, ja liecinieki neierodas tiesā labprātīgi, un izdevumus, kādi var rasties sakarā ar šīs konvencijas 14.panta otrās rindkopas piemērošanu.


III ĶĪLA "JUDICATUM"



17. pants

No Konvencijas jebkuras vienas dalībvalsts pilsoņiem, kuriem vienā no šīm valstīm ir dzīvesvieta un kuri citas dalībvalsts tiesās ir prasītāji vai trešās personas, nevar tikt prasīta nekāda ķīla vai jebkuras citas formas nodrošinājums, pamatojoties uz to, ka viņi ir ārzemnieki vai ka viņiem nav pastāvīgas vai pagaidu dzīvesvietas attiecīgajā valstī. Šis pats noteikums piemērojams attiecībā uz jebkuriem maksājumiem, kādi varētu tikt pieprasīti no prasītājiem vai trešajām personām tiesas izdevumu segšanai.

Visas konvencijas, kurās šo konvenciju dalībvalstis varētu noteikt savu pilsoņu atbrīvošanu no "cautio judicatum solvi" vai no tiesas izdevumu segšanas neatkarīgi no pastāvīgās dzīvesvietas, paliek spēkā.

18. pants

Tos tiesas lēmumus par tiesas izdevumu maksāšanu, kuri pieņemti vienā no Konvencijas dalībvalstīm pret prasītāju vai trešo pusi, kas atbrīvoti no nodrošinājuma, ķīlas vai tiesas izdevumu maksāšanas saskaņā ar šīs Konvencijas 17.panta pirmo un otro rindkopu vai saskaņā ar tās valsts likumdošanu, kurā iesākta lietas iztiesāšana, izpilda bez maksas kompetentas varas iestādes katrā citā Konvencijas dalībvalstī pēc diplomātiskā kārtībā nodotajiem lūgumiem.

Šis pats noteikums piemērojams arī attiecībā uz tiesas lēmumiem par tiesas izdevumu vēlāku piedziņu.

Iepriekšminētie lēmumi nav šķērslis tam, lai divas Konvencijas dalībvalstis vienotos tāpat atļaut griezties ar lūgumiem par tiesas lēmumu izpildi tieši pie ieinteresētajām pusēm.

19. pants

Lēmumi par tiesas izmaksu un izdevumu piedziņu pasludināmi par izpildāmiem bez pušu noklausīšanās ar noteikumu, ka pusei, no kuras piedzenamas šīs izmaksas un izdevumi, tomēr ir tiesības vēlāk pārsūdzēt šādu lēmumu saskaņā ar tās valsts likumdošanu, no kuras tiek prasīta lēmuma izpilde.

Varas iestādes, kuras ir kompetentas izskatīt lūgumu par lēmuma izpildi, aprobežojas ar šādu jautājumu izskatīšanu:
1. Vai lēmuma kopija attiecībā uz tās autentitāti atbilst to valsts likumdošanas prasībām, kurās lēmums pieņemts.
2. Vai lēmums stājies likumīgā spēkā saskaņā ar norādīto likumdošanu.
3. Vai lēmuma noteikumi ir izklāstīti tās valsts valodā, pie kuras varas iestādēm griežas ar pieprasījumu, vai valodā, par kuru panākta vienošanās starp divām ieinteresētajām valstīm jeb vai dokumentam pievienots tā tulkojums vienā no minētajām valodām, bet, ja nav vienošanās, kura paredz citādu kārtību, - pieprasītājas valsts diplomātiskā vai konsulārā pārstāvja vai tās valsts, no kuras pieprasa lēmuma izpildi, zvērināta tulka apliecināts šī lēmuma tulkojums.

Lai izpildītu šī panta otrās rindkopas 1. un 2.punktā paredzētos noteikumus, pietiek vai nu tikai ar pieprasītājas valsts kompetentu varas iestāžu ziņojumu, kas apliecina, ka lēmums stājas likumīgā spēkā, vai arī ar pienācīgā veidā iesniegtiem apliecinātiem dokumentiem par attiecīgā lēmuma stāšanos likumīgā spēkā. Ja nav vienošanās, kas paredz citādu kārtību, tad iepriekš minēto varas iestāžu kompetentumu apliecina augstāka amatpersona, kura vada pieprasītājas valsts tieslietu iestādes. Minētajam ziņojumam un apliecinājumam jābūt sastādītiem vai pārtulkotiem saskaņā ar šī panta otrās rindkopas 3.punktā izklāstītajiem noteikumiem.

Varas iestādes, kas ir kompetentas izskatīt lūgumu par tiesas lēmuma izpildi, vienlaikus, ja to pieprasa ieinteresētā puse, novērtē, cik daudz kopsummā iztērēts līdzekļu par lēmuma apliecināšanu, tulkošanu un tulkojuma apliecināšanu saskaņā ar otrās rindkopas 3.punktu. Šādas iztērētās summas tiks uzskatītas par lietas vešanas izmaksām un izdevumiem.


IV BEZMAKSAS JURIDISKĀS PALĪDZĪBAS SNIEGŠANA



20. pants

Civillietās un tirdzniecības lietās Konvencijas katras dalībvalsts pilsoņi visās citās Konvencijas dalībvalstīs izmantos bezmaksas juridisko palīdzību tāpat kā šo valstu pašu pilsoņi saskaņā ar valsts likumdošanu tur, kur vajadzīga bezmaksas juridiskā palīdzība.

Valstīs, kurās tiek sniegta juridiskā palīdzība administratīvajās lietās, iepriekšējās rindkopas noteikumi piemērojami arī šajās lietās, kuras izskata attiecīgās tiesas.

21. pants

Jebkurā gadījumā apliecinājumu vai pieprasījumu, ka nepieciešama bezmaksas juridiskā palīdzība, attiecīgi izdod vai pieņem varas iestādes pēc ārzemnieka parastās dzīvesvietas vai, ja tādas nav, - varas iestādes pēc ārzemnieka faktiskās dzīvesvietas. Ja šīs pēdējās varas iestādes nepieder pie Konvencijas dalībvalstīm un šāda veida apliecinājumus neizdod vai pieprasījumus nepieņem, pietiks ar apliecinājumu vai iesniegumu, ko izdevis vai pieņēmis tās valsts diplomātiskais vai konsulārais pārstāvis, pie kuras ārzemnieks pieder.

Ja prasītājam nav dzīvesvietas valstī, kur iesniegts lūgums, apliecinājumu vai pieprasījumu par vajadzību pēc bezmaksas juridiskās palīdzības bez maksas apliecina tās valsts diplomātiskais vai konsulārais pārstāvis, kurā dokuments jāuzrāda.

22. pants

Varas iestādes, kas ir kompetentas izsniegt apliecinājumu vai pieņemt pieprasījumu par nepieciešamību pēc bezmaksas juridiskās palīdzības, var griezties pie citu Konvencijas dalībvalstu varas iestādēm attiecībā uz informāciju par bezmaksas juridiskās palīdzības pieprasītāja finansiālo stāvokli.

Par bezmaksas juridiskās palīdzības piešķiršanai iesniegtā lūguma izskatīšanu atbildīgajām varas iestādēm ir tiesības savas kompetences ietvaros pārbaudīt tām iesniegtos apliecinājumus, pieprasījumus un informāciju un pieprasīt jebkuras citas nepieciešamās papildu ziņas.

23. pants

Gadījumā, ja persona, kurai vajadzīga bezmaksas juridiskā palīdzība, neatrodas tajā valstī, kurā tiek lūgts sniegt šādu juridisko palīdzību, tad šīs personas lūgums par juridiskās palīdzības sniegšanu, pievienojot tam apliecinājumu vai pieprasījumu par nepieciešamību pēc bezmaksas juridiskās palīdzības un, ja nepieciešams, arī citus dokumentus, kas apstiprina minētās personas lūgumu vai atvieglo tā izskatīšanu, tās valsts konsuls, kurā šī persona dzīvo, var nosūtīt varas iestādēm, kas ir kompetentas viņas lūgumu izskatīt, vai varas iestādēm, ko noteikusi valsts, kurā lūgums jāizskata.

9. panta otrās, trešās un ceturtās rindkopas, kā arī 10. un 12. panta noteikumi, kas attiecas uz tiesas uzdevumiem, piemērojami arī, nosūtot lūgumus par bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanu un tiem pievienotos dokumentus.

24. pants

Ja juridiskā palīdzība tiek sniegta vienas šīs Konvencijas dalībvalsts pilsonim, tad dokumentu šī pilsoņa lietā izsniegšana citā Konvencijas dalībvalstī neatkarīgi no veida, kādā tas tiek izdarīts, nav uzskatāma par iemeslu, lai pieprasītāja valsts kompensētu izdevumus valstij, no kuras dokumenti tiek pieprasīti.

Tas pats attiecas uz tiesas uzdevumiem, izņemot ekspertiem izmaksājamo atalgojumu.


V IZRAKSTU NO CIVILSTĀVOKĻA AKTU IERAKSTA BEZMAKSAS IZSNIEGŠANA



25. pants

Personas, kam vajadzīgs izraksts no civilstāvokļa akta ieraksta un kas ir Konvencijas vienas dalībvalsts pilsoņi, var to pieprasīt un bez maksas saņemt ar tādām pašām tiesībām, ar kādām vietējie pilsoņi pieprasa bez maksas izsniegt izrakstus par civilstāvokļa aktu reģistrāciju. Laulības noslēgšanai nepieciešamos dokumentus šīm personām bez maksas legalizē Konvencijas dalībvalstu diplomātiskie vai konsulārie pārstāvji.


VI IESLODZĪJUMS CIETUMĀ PAR PARĀDIEM



26. pants

Ieslodzījums cietumā par parādiem kā izpildmērs vai kā profilakses līdzeklis civillietās un tirdzniecības lietās tajos gadījumos, kad tas netiek piemērots vietējiem pilsoņiem, nevar tikt piemērots arī ārzemniekiem, kuri ir kādas šīs Konvencijas dalībvalsts pilsoņi. Fakts, kuru pilsonis, kam pastāvīgā dzīvesvieta ir attiecīgajā valstī, var izmantot par motīvu savai atbrīvošanai no ieslodzījuma cietumā par parādiem, tāpat liecinās par labu arī Konvencijas dalībvalsts pilsonim, pat tad, ja šis fakts bijis ārzemēs.


VII NOBEIGUMA NOTEIKUMI



27. pants

Šī konvencija ir atklāta parakstīšanai valstīm, kuras bija pārstāvētas Starptautisko civiltiesību konferences septītajā sesijā.

Konvencija jāratificē, ratifikācijas raksti nododami glabāšanā Nīderlandes Ārlietu ministrijai.

Par katru ratifikācijas rakstu nodošanu glabāšanā sastādams protokols, kura apliecināta kopija nododama pa diplomātiskajiem kanāliem katrai konvenciju parakstījušajai valstij.

28. pants

Šī Konvencija stājas spēkā sešdesmitajā dienā pēc datuma, kad sakaņā ar 27.panta otro rindkopu glabāšanā nodots ceturtais ratifikācijas raksts.

Attiecībā uz katru valsti, kura parakstījusi Konvenciju un kura pēc tam to ratificē, Konvencija stājas spēkā sešdesmitajā dienā pēc datuma, kad nodots glabāšanā tās ratifikācijas raksts.

29. pants

Šī Konvencija attiecībās starp valstīm, kuras to ratificējušas, aizstās 1905.gada 17.jūlija Hāgā parakstīto Konvenciju civilprocesa jautājumos.

30. pants

Šī Konvencija pilnībā piemērojama dalībvalstu metropoļu teritorijām.

Ja Konvencijas dalībvalsts vēlas, lai Konvencija stātos spēkā visās citās teritorijās vai tajās teritorijās no tām, par kuru starptautiskajām attiecībām šī dalībvalsts ir atbildīga, tad šī valsts paziņo par šādu nodomu ar aktu, kas nododams glabāšanā Nīderlandes Ārlietu ministrijai. Pēdējā izsūta apliecinātu minētā dokumenta kopiju pa diplomātiskajiem kanāliem katrai Konvencijas dalībvalstij.

Ja sešu mēnešu laikā pēc šāda paziņojuma saņemšanas valstis neizsaka iebildumus, Konvencija stājas spēkā šo valstu savstarpējās attiecībās un attiecībās ar teritoriju vai teritorijām, par kuru ārējiem sakariem ir atbildīga cita valsts.

31. pants

Jebkura valsts, kas nebija pārstāvēta konferences septītajā sesijā, var pievienoties šai Konvencijai, ja tikai viena vai vairākas valstis, kas ratificējušas konvenciju, neizteiks pret to iebildumus sešu mēnešu laikā pēc datuma, kad Nīderlandes valdība paziņojusi par šādu pievienošanos. Pievienošanās noformējama tādā kārtībā, kā paredzēts 27.panta otrajā rindkopā.

Ir paredzēts, ka pievienošanās var notikt tikai pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā saskaņā ar 28.panta pirmo rindkopu.

32. pants

Katra Konvencijas dalībvalsts pēc šīs Konvencijas parakstīšanas vai ratifikācijas vai pēc pievienošanās Konvencijai var ar atsevišķas atrunas palīdzību ierobežot tiem dalībvalstu pilsoņiem 17.panta piemērošanu, kuriem parastā dzīvesvieta ir šīs valsts teritorija.

Valsts, kura izmanto iepriekšējā rindkopā paredzētās tiesības, var pretendēt uz to, lai 17.panta noteikumus Konvencijas citas dalībvalstis piemērotu tikai attiecībā uz tādiem saviem pilsoņiem, kuriem parastā dzīvesvieta ir tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņi tiesās uzstājas kā prasītāji vai kā trešās personas.

33. pants

Šī Konvencija ir spēkā piecus gadus no 28.panta pirmajā rindkopā norādītā datuma.

Konvencijas darbības termiņš tiek aprēķināts, sākot ar minēto datumu, attiecībā uz valstīm, kuras ratificē Konvenciju vai pievienojas tai vēlāk.

Konvencijas spēkā esamība atjaunosies ik katrus piecus gadus ar klusējot paustu piekrišanu, ja konvencija nebūs denonsēta. Paziņojums par denonsēšanu jāiesniedz vismaz sešus mēnešus pirms Konvencijas spēkā esamības termiņa beigšanās Nīderlandes Ārlietu ministrijai, kura savukārt paziņos par to citām Konvencijas dalībvalstīm.

Denonsēšana var attiekties uz visām vai tikai uz dažām noteiktām teritorijām, kas minētas paziņojumā saskaņā ar 30.panta otro rindkopu.

Denonsēšana būs spēkā tikai attiecībā uz valsti, kura par to paziņojusi. Konvencija paliks spēkā starp pārējām dalībvalstīm.

To apliecinot, mēs, apakšā parakstījušies, savu attiecīgo valdību pienācīgi pilnvarotie, parakstījām šo Konvenciju.

Konvencija noslēgta Hāgā 1954.gada 1.martā vienā eksemplārā, kurš glabāsies Nīderlandes valdības arhīvos. Apliecināta šīs Konvencijas kopija tiks izsūtīta pa diplomātiskajiem kanāliem katrai valstij, kura bija pārstāvēta Hāgas starptautiskās civiltiesību konferences septītajā sesijā.

Attiecībā uz PSRS konvencija stājās spēkā 1967.gada 26.jūlijā. 1988.gada 1.janvārī konvencijas dalībnieces bija šādas valstis: Austrija, Beļģija, Vatikāns, Ungārija, Dānija, Ēģipte, Izraēla, Spānija, Itālija, Libāna, Luksemburga, Maroka, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Portugāle, Rumānija, PSRS, Surinama, Turcija, Somija, Francija, VFR, Čehoslovākija, Šveice, Zviedrija, Dienvidslāvija, Japāna.

Katra Konvencijas dalībvalsts var paziņot citām Konvencijas dalībvalstīm, ka tā vēlas, lai lūgums par tādu dokumentu izsniegšanu, kuri satur šīs konvencijas pirmajā rindkopā norādītos datus, tiktu nodots tai diplomātiskā ceļā. Iepriekšminētie noteikumi nerada nekādus šķēršļus tam, lai divas Konvencijas dalībvalstis vienotos atļaut tiešus sakarus starp attiecīgajām to varas iestādēm.