Eiropas konvencija par pilsonību



Eiropas Padome
Strasbūrā 1997.gada 14.maijā




Preambula


Eiropas Padomes dalībvalstis un pārējās valstis, kuras parakstījušas šo Konvenciju,

uzskatīdamas
, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku vienotību starp tās dalībvalstīm;

paturēdamas
prātā daudzos starptautiskos dokumentus par pilsonību, vairāku valstu pilsonību un bezvalstniecību;

atzīdamas
, ka pilsonības jautājumos jāņem vērā gan valstu, gan indivīdu likumīgās intereses;

vēlēdamās
sekmēt pilsonības tiesisko principu pakāpenisku pilnveidošanu, kā arī to pieņemšanu valsts iekšējās tiesībās, un izvairīties, ciktāl tas iespējams, no bezvalstniecības;

vēlēdamās
izvairīties no diskriminācijas pilsonības jautājumos;

apzinādamās
tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kā tas minēts Konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību 8.pantā;

atzīmēdamas
valstu dažādu pieeju vairāku valstu pilsonības jautājumam un atzīdamas, ka ikviena valsts var brīvi izlemt, kādas sekas tās iekšējās tiesībās radīs fakts, ka tās pilsonis iegūst vai tam ir citas valsts pilsonība;

vienodamās
, ka ir vēlami rast pareizu risinājumu vairāku valstu pilsonības radītajām sekām, it īpaši, kas attiecas uz vairāku valstu pilsoņu tiesībām un pienākumiem;

uzskatīdamas
par vēlamu to, ka personām, kurām ir divu vai vairāku Līgumslēdzēju valstu pilsonība, būtu jāveic karaklausība tikai vienā no šīm valstīm;

ņemdamas
vērā nepieciešamību sekmēt starptautisko sadarbību starp valsts institūcijām, kuras ir atbildīgas par pilsonības jautājumiem,

ir vienojušās par sekojošo:


1. nodaļa
Vispārīgie jautājumi



1. pants. Konvencijas priekšmets


Šī konvencija nosaka principus un noteikumus, kas attiecas uz fizisko personu pilsonību, kā arī normas, kas regulē karaklausību vairāku valstu pilsonības gadījumos, ar ko Līgumslēdzēju valstu iekšējām tiesībām ir jābūt saskaņotām.


2. pants. Definīcijas


Šajā konvencijā:

a) "pilsonība" nozīmē tiesisku saikni starp personu un valsti un nenorāda uz personas etnisko izcelsmi;

b) "vairāku valstu pilsonība" nozīmē to, ka vienai un tai pašai personai vienlaikus ir divu vai vairāku valstu pilsonība;

c) "bērns" nozīmē ikvienu personu, kas ir jaunāka par astoņpadsmit gadiem, ja vien saskaņā ar likumu, kas piemērojams attiecīgajam bērnam, pilngadība neiestājas agrāk;

d) "valsts iekšējās tiesības" nozīmē nacionālās tiesību sistēmas visu veidu normas, ieskaitot konstitūciju, likumdošanas aktus, noteikumus, rīkojumus, precedenta tiesības, paražu tiesības un praksi, kā arī normas, kas izriet no tai saistošiem starptautiskajiem dokumentiem.



2. nodaļa
Vispārīgie pilsonības principi



3. pants. Valsts kompetence


1. Katra valsts saskaņā ar savu likumdošanu pati nosaka, kas ir tās pilsoņi.

2. Citām valstīm šī likumdošana jāatzīst, ciktāl tā atbilst piemērojamām starptautiskajām konvencijām, starptautiskajām paražu tiesībām un vispāratzītajiem tiesību principiem, kas attiecas uz pilsonību.


4. pants. Principi


Ikvienas Līgumslēdzējas valsts noteikumiem attiecībā uz pilsonību ir jābalstās uz šādiem principiem:

a) ikvienam ir tiesības uz pilsonību;

b) jāvairās no bezvalstniecības;

c) nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt viņa pilsonību;

d) ne starp Līgumslēdzējas valsts pilsoni un ārvalstnieku noslēgta laulība, ne šādas laulības šķiršana, nedz arī pilsonības maiņa, ko izdara viens no laulātajiem laulības pastāvēšanas laikā, nedrīkst automātiski ietekmēt otra laulātā pilsonību.


5. pants. Diskriminācijas nepieļaujamība


1. Līgumslēdzējas valsts noteikumi attiecībā uz pilsonību nedrīkst ietvert uz dzimumu, reliģiju, rasi, ādas krāsu vai nacionālo vai etnisko izcelsmi balstītas atšķirības vai pieļaut jelkādu praksi, kuras dēļ uz to pamata notiktu diskriminācija.

2. Katrai Līgumslēdzējai valstij jāievēro diskriminācijas nepieļaušamības princips attiecībā uz saviem pilsoņiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir pilsoņi no dzimšanas vai arī pilsonību ieguvuši vēlāk.



3. nodaļa
Noteikumi attiecībā uz pilsonību



6. pants. Pilsonības iegūšana


1. Katrai Līgumslēdzējai valstij savās iekšējās tiesībās jāparedz iespēja iegūt pilsonību ex lege šādām personām:

a) bērniem, kuru vienam no vecākiem šo bērnu dzimšanas laikā ir šīs Līgumslēdzējas valsts pilsonība, ar tiem izņēmumiem, kādi var būt paredzēti valsts iekšējās tiesībās attiecībā uz bērniem, kas dzimuši ārzemēs. Attiecībā uz bērniem, kuru vecāki tiek noteikti ar paternitātes vai maternitātes atzīšanu, tiesas spriedumu vai citā līdzīgā kārtībā, ikviena Līgumslēdzēja valsts var paredzēt, ka šie bērni iegūst tās pilsonību atbilstoši valsts iekšējās tiesībās noteiktajai kārtībai;

b) tās teritorijā atrastajiem atradeņiem, kas pretējā gadījumā būtu bezvalstnieki.

2. Ikvienai Līgumslēdzējai valstij savās iekšējās tiesībās jāparedz, ka tās pilsonību iegūst bērni, kuri ir dzimuši tās teritorijā, ja viņi piedzimstot neiegūst citas valsts pilsonību. Šāda pilsonība jāpiešķir:

a) piedzimstot ex lege vai

b) vēlāk bērniem, kuri palikuši bezvalstnieki, bērnam pašam vai viņa vārdā iesniedzot attiecīgajai institūcijai iesniegumu Līgumslēdzējas valsts iekšējās tiesībās paredzētajā kārtībā. Šādam iesniegumam var tikt izvirzīta prasība, lai tas atbilstu nosacījumam par likumīgu un pastāvīgu uzturēšanos šīs valsts teritorijā noteiktu laiku, kas nepārsniedz 5 gadus tieši pirms iesnieguma iesniegšanas.

3. Ikvienai Līgumslēdzējai valstij savās iekšējās tiesībās jāparedz iespēja naturalizēt personas, kuras likumīgi un pastāvīgi uzturas tās teritorijā. Nosakot naturalizācijas priekšnoteikumus, valsts nedrīkst paredzēt uzturēšanās laiku, kas pārsniegtu 10 gadus pirms iesnieguma iesniegšanas.

4. Ikvienai Līgumslēdzējai valstij savās iekšējās tiesībās ir jāveicina pilsonības iegūšana šādām personām:

a) savu pilsoņu laulātajiem;

b) bērniem, viens no kuru vecākiem ir šīs valsts pilsonis, atbilstoši 6.panta 1.punkta "a" apakšpunktā minētajam izņēmumam;

c) bērniem, kuru viens no vecākiem iegūst vai ir ieguvis šīs valsts pilsonību;

d) bērniem, kurus adoptējis šīs valsts pilsonis;

e) personām, kuras ir dzimušas šīs valsts teritorijā un tajā likumīgi un pastāvīgi uzturas;

f) personām, kuras likumīgi un pastāvīgi uzturas šīs valsts teritorijā laika posmu, kas sācies, pirms šīs personas sasniegušas 18 gadu vecumu, tā ilgumu nosakot Līgumslēdzējas valsts iekšējās tiesībās;

g) bezvalstniekiem un par bēgļiem atzītajām personām, kas likumīgi un pastāvīgi uzturas šīs valsts teritorijā.


7. pants. Pilsonības zaudēšana ex lege vai pēc Līgumslēdzējas valsts iniciatīvas


1. Līgumslēdzēja valsts nedrīkst savās iekšējās tiesībās paredzēt pilsonības zaudēšanu ex lege vai pēc Līgumslēdzējas valsts iniciatīvas, izņemot šādus gadījumus:

a) brīvprātīga citas valsts pilsonības iegūšana;

b) Līgumslēdzējas valsts pilsonības iegūšana ar negodīgu rīcību, sniedzot nepatiesu informāciju vai noklusējot jebkuru būtisku faktu, kas attiecas uz pretendentu;

c) brīvprātīgs dienests ārvalsts bruņotajos spēkos;

d) rīcība, kas nopietni kaitē Līgumslēdzējas valsts vitālajām interesēm;

e) nav patiesas saiknes starp Līgumslēdzēju valsti un pilsoni, kurš pastāvīgi uzturas ārzemēs;

f) ja bērna nepilngadības laikā tiek konstatēts , ka valsts iekšējo tiesību priekšnoteikumi, uz kuru pamata tika ex lege iegūta Līgumslēdzējas valsts pilsonība, vairs netiek ievēroti;

g) bērna adoptēšana, ja bērns iegūst vai viņam ir viena vai abu adoptētāju ārvalsts pilsonība.

2. Līgumslēdzēja valsts var paredzēt, ka tās pilsonību zaudē tie bērni, kuru vecāki zaudē šo pilsonību, izņemot gadījumus, kuri minēti 1. punkta "c" un "d" apakšpunktā. Tomēr bērni nezaudē šo pilsonību, ja viens no viņu vecākiem to saglabā.

3. Līgumslēdzēja valsts savās iekšējās tiesībās nedrīkst paredzēt šīs valsts pilsonības zaudēšanu šā panta 1. un 2. punktā minētajos gadījumos, ja persona tādējādi kļūtu bezvalstnieks, izņemot gadījumus, kuri minēti šā panta 1. punkta "b" apakšpunktā.


8. pants. Pilsonības zaudēšana pēc personas iniciatīvas


1. Ikvienai Līgumslēdzējai valstij jāatļauj atteikšanās no tās pilsonības, ja personas tādējādi nekļūst bezvalstnieki.

2. Taču Līgumslēdzēja valsts savās iekšējās tiesībās var paredzēt, ka no pilsonības atteikties var tikai tie pilsoņi, kuri pastāvīgi uzturas ārzemēs.


9. pants. Pilsonības atgūšana


Ikvienai Līgumslēdzējai valstij jāveicina savas pilsonības atgūšana tiem bijušajiem pilsoņiem, kuri likumīgi un pastāvīgi uzturas tās teritorijā, tajos gadījumos un pastāvot tiem nosacījumiem, kurus paredz valsts iekšējās tiesības.



4. nodaļa
Ar pilsonību saistītās procedūras



10. pants. Iesniegumu izskatīšana


Ikviena Līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka iesniegumi par tās pilsonības iegūšanu, saglabāšanu, zaudēšanu, atgūšanu vai apliecināšanu tiek izskatīti saprātīgās laika robežās.


11. pants. Lēmumi


Ikviena Līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka lēmumos par tās pilsonības iegūšanu, saglabāšanu, zaudēšanu, atgūšanu vai apliecināšanu iemesli tiek minēti rakstveidā.


12. pants. Tiesības uz pārsūdzību


Ikviena Līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka lēmumi par tās pilsonības iegūšanu, saglabāšanu, zaudēšanu, atgūšanu vai apliecināšanu ir saskaņā ar šīs valsts iekšējām tiesībām pārsūdzami administratīvi vai tiesā.


13. pants. Valsts nodeva


1. Ikviena Līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka valsts nodeva par tās pilsonības iegūšanu, saglabāšanu, zaudēšanu, atgūšanu vai apliecināšanu ir mērena.

2. Ikviena Līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka valsts nodeva par pārsūdzēšanu administratīvi vai tiesā nav šķērslis pretendentiem.


5. nodaļa
Vairāku valstu pilsonība




14. pants. Vairāku valstu pilsonības ex lege gadījumi


1. Līgumslēdzējām valstīm ir jāatļauj:

a) bērniem, kuriem ir vairāku valstu pilsonības, kas automātiski iegūtas piedzimstot, šīs pilsonības saglabāt;

b) citas pilsonības esamība saviem pilsoņiem, ja šo otru pilsonību tie ir automātiski iegvuši apprecoties.

2. Pilsonību saglabāšana, kas minēta šā panta 1. punktā, pakļauta attiecīgām šīs Konvencijas 7. panta normām.


15. pants. Citi iespējamie vairāku valstu pilsonības gadījumi


Šīs Konvencijas normas neierobežo Līgumslēdzēju valstu tiesības noteikt savās iekšējās tiesībās, vai:

a) šīs valsts pilsoņi, kuri iegūst vai kuriem ir citas valsts pilsonība, savu pilsonību saglabā vai zaudē;

b) šīs valsts pilsonības iegūšana vai saglabāšana tiem ir saistīta ar citas valsts pilsonības zaudēšanu vai atteikšanos no tās.


16. pants. Iepriekšējās pilsonības saglabāšana


Līgumslēdzēja valsts citas valsts pilsonības zaudēšanu vai atteikšanos no tās nevar uzskatīt par nosacījumu savas pilsonības iegūšanai vai saglabāšanai gadījumos, kad šāda pilsonības zaudēšana vai atteikšanās no tās nav iespējama vai kad to nevar prasīt.


17. pants. Tiesības un pienākumi vairāku valstu pilsonības gadījumā


1. Līgumslēdzējas valsts pilsoņiem, kuriem ir arī citas valsts pilsonība, tās Līgumslēdzējas valsts teritorijā, kurā viņi uzturas, ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā šīs Līgumslēdzējas valsts citiem pilsoņiem.

2. Šīs nodaļas noteikumi neietekmē:

a) starptautisko tiesību normas, kas noteiktas attiecībā uz Līgumslēdzējas valsts pilsoņu diplomātisko un konsulāro aizsardzību, par labu tiem šīs valsts pilsoņiem, kuriem vienlaikus ir arī citas valsts pilsonība;

b) ikvienas Līgumslēdzējas valsts starptautisko privāttiesību normu piemērošanu vairāku valstu pilsonības gadījumos.



6. nodaļa
Valstu pēctecība un pilsonība



18. pants. Principi


1. Valstu pēctecības gadījumos ikvienai Līgumslēdzējai valstij pilsonības jautājumos jāievēro tiesiskas valsts principi, normas, kas attiecas uz cilvēktiesībām, un principi, kas ietverti šīs konvencijas 4. un 5. pantā un šā panta 2. punktā, it īpaši, lai izvairītos no bezvalstniecības.

2. Izlemjot jautājumu par pilsonības piešķiršanu vai saglabāšanu valstu pēctecības gadījumos, ikvienai Līgumslēdzējai valstij īpaši jāievēro:

a) personas patiesā un efektīvā saikne ar valsti;

b) personas pastāvīgās uzturēšanās vieta valstu pēctecības laikā;

c) pašas personas griba;

d) personas teritoriālā izcelsme.

3. Gadījumos, kad pilsonības iegūšanas priekšnoteikums ir ārvalsts pilsonības zaudēšana, jāievēro šīs Konvencijas 16. panta normas.


19. pants. Risinājums starptautiskas vienošanās ceļā


Valstu pēctecības gadījumos Līgumslēdzējām valstīm jācenšas risināt pilsonības jautājumus, savstarpēji vienojoties, bet, ja nepieciešams - arī saistībā ar citām valstīm. Šādi vienojoties, jāievēro tie principi un noteikumi, kuri ir ietverti vai uz kuriem ir atsauces šajā nodaļā.


20. pants. Principi attiecībā uz personām, kas nav šīs valsts pilsoņi


1. Ikviena Līgumslēdzēja valsts ievēro šādus principus:

a) priekšteces valsts pilsoņiem, kas pastāvīgi uzturas teritorijā, pār kuru suverenitāte ir pārgājusi pēctecei valstij , un kas nav ieguvuši tās pilsonību, ir tiesības palikt šajā valstī;

b) "a" apakšpunktā minētajām personām ir tādas pašas sociālās un ekonomiskās tiesības kā pēcteces valsts pilsoņiem.

2. Ikviena Līgumslēdzēja valsts var neļaut šā panta 1.punktā minētajām personām tikt nodarbinātām valsts dienestā, kas saistīts ar valsts varas īstenošanu.



7. nodaļa
Karaklausība vairāku valstu pilsonības gadījumos



21. pants. Karaklausības veikšana


1. Personām, kurām ir divu vai vairāku Līgumslēdzēju valstu pilsonība, karaklausība jāveic tikai vienā no šīm valstīm.

2. Šā panta 1.punkta piemērošanas veidus var noteikt atsevišķos līgumos starp jebkurām Līgumslēdzējām valstīm.

3. Izņemot tos gadījumus, kad ir vai var tikt noslēgts atsevišķs līgums, kas paredz citādus noteikumus, personām, kurām ir divu vai vairāku Līgumslēdzēju valstu pilsonība, ir piemērojami šādi nosacījumi:

a) ikviena šāda persona ir pakļauta karaklausībai tajā Līgumslēdzējā valstī, kuras teritorijā tā pastāvīgi uzturas. Taču līdz 19 gadu vecumam tā var izvēlēties sevi pakļaut karaklausībai brīvprātīgo statusā citā Līgumslēdzējā valstī, kuras pilsonis tā arī ir, uz pilnu noteikto dienesta laiku, kas nav mazāks par aktīvā karadienesta laiku, kāds noteikts iepriekšējā Līgumslēdzējā valstī;

b) personas, kas pastāvīgi uzturas Līgumslēdzējas valsts teritorijā, kuras pilsoņi tās nav, vai valstī, kura nav šīs Konvencijas dalībvalsts, var pildīt karadienestu jebkuras tās Līgumslēdzējas valsts teritorijā, kuras pilsoņi tās ir;

c) ir jāuzskata, ka personas, kuras saskaņā ar šā punkta "a" un "b" apakšpunktā minētajiem noteikumiem veikušas karaklausību kādā no Līgumslēdzējām valstīm, kā to paredz šīs Līgumslēdzējas valsts likums, ir veikušas karaklausību attiecībā uz jebkuru citu Līgumslēdzēju valsti vai Līgumslēdzējām valstīm, kuru pilsoņi tās arī ir;

d) ir jāuzskata, ka personas, kuras veikušas karaklausību vienā no Līgumslēdzējām valstīm saskaņā ar šīs Līgumslēdzējas valsts likumu pirms šīs Konvencijas stāšanās spēkā un ir attiecīgās valsts pilsoņi, ir veikušas tādu pašu karaklausību attiecībā uz jebkuru citu Līgumslēdzēju valsti vai Līgumslēdzējām valstīm, kuru pilsoņi tās arī ir;

e) personas, kuras saskaņā ar šā punkta "a" apakšpunktu ir veikušas aktīvo karadienestu vienā no Līgumslēdzējām valstīm, kuras pilsoņi tās ir, un pēc tam pārcēlušās uz pastāvīgu dzīvesvietu citas Līgumslēdzējas valsts teritorijā, kuras pilsoņi tās arī ir, ir pakļautas karadienestam rezervē tikai attiecībā uz pēdējo Līgumslēdzēju valsti;

f) šā panta piemērošana nekādā veidā neietekmē šo personu pilsonību;

g) gadījumā, ja Līgumslēdzēja valsts izsludina mobilizāciju, no šā panta izrietošās saistības tai nav obligātas.


22. pants. Atbrīvošana no karaklausības vai alternatīvais civildienests


Izņemot tos gadījumus, kad ir vai var tikt noslēgts atsevišķs līgums, kas paredz citus noteikumus, uz personām, kurām ir divu vai vairāku Līgumslēdzēju valstu pilsonība, attiecas arī šādi nosacījumi:

a) šīs konvencijas 21. panta 3. punkta "c" apakšpunktu piemēro personām, kuras ir atbrīvotas no karaklausības vai ir veikušas alternatīvo civildienestu;

b) ir jāuzskata, ka personas, kas ir tādas Līgumslēdzējas valsts pilsoņi, kura neparedz obligāto karaklausību, ir veikušas karaklausību, ja tās pastāvīgi uzturas šīs Līgumslēdzējas valsts teritorijā. Taču ir jāuzskata, ka tās nav veikušas karaklausību attiecībā uz citu Līgumslēdzēju valsti vai Līgumslēdzējām valstīm, kuru pilsoņi tās arī ir un kurās karadienests ir obligāts, ja iepriekšminētā pastāvīgā dzīvesvieta netiek saglabāta līdz noteiktam vecumam, kuru ikviena Līgumslēdzēja valsts paziņo parakstīšanas laikā vai nododot glabāšanā savu ratifikācijas rakstu vai pieņemšanas vai pievienošanās dokumentus;

c) arī tās personas, kas ir tādas Līgumslēdzējas valsts pilsoņi, kurā nav paredzēta obligātā karaklausība, uzskatāmas par karaklausību veikušām, ja tās brīvprātīgi bijušas šīs valsts karadienestā pilnu noteiktā dienesta laiku, kas nav mazāks par aktīvā karadienesta laiku tajā Līgumslēdzējā valstī vai valstīs, kuru pilsoņi tās arī ir, neatkarīgi no tā, kur šīs personas pastāvīgi uzturas.



8. nodaļa
Sadarbība starp Līgumslēdzējām valstīm



23. pants. Sadarbība starp Līgumslēdzējām valstīm


1. Lai sekmētu sadarbību starp Līgumslēdzējām valstīm, to kompetentās varas iestādes:

a) sniedz Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram informāciju par savas valsts iekšējo likumdošanu attiecībā uz pilsonību, tai skaitā arī uz bezvalstniecību un vairāku valstu pilsonību, un par pasākumiem, kas saistīti ar šīs Konvencijas piemērošanu;
b) pēc lūguma sniedz cita citai informāciju par savas valsts iekšējo likumdošanu attiecībā uz pilsonību un par pasākumiem, kas saistīti ar šīs Konvencijas piemērošanu.

2. Līgumslēdzējas valstis sadarbojas savā starpā un ar citām Eiropas Padomes dalībvalstīm attiecīgās Eiropas Padomes starpvaldību institūcijas ietvaros, lai risinātu visas problēmas, kas skar pilsonību un ar to saistītos jautājumus, un veicinātu atbilstošo tiesisko principu un to piemērošanas prakses pakāpenisku pilnveidošanu .


24. pants. Informācijas apmaiņa


Ikviena Līgumslēdzēja valsts var jebkurā laikā paziņot, ka tā, ievērojot likumus par datu aizsardzību, informēs jebkuru citu Līgumslēdzēju valsti, kas ir sniegusi tādu pašu paziņojumu, par otras Līgumslēdzējas valsts pilsoņiem, kuri brīvprātīgi iegūst tās pilsonību. Šo paziņojumu var atsaukt jebkurā laikā.



9. nodaļa
Konvencijas piemērošana



25. pants. Paziņojumi par Konvencijas piemērošanu


1. Ikviena Līgumslēdzēja valsts, parakstot vai nododot glabāšanā ratifikācijas rakstu vai pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentus, var paziņot, ka tā nepiemēros Konvencijas 7.nodaļu.

2. Konvencijas 7.nodaļas normas piemērojamas tikai attiecībās starp tām Līgumslēdzējām valstīm, attiecībā uz kurām tās ir spēkā.

3. Ikviena Līgumslēdzēja valsts var vēlāk jebkurā laikā paziņot Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram, ka tā piemēros 7.nodaļas normas, kas tika izslēgtas dokumentu parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas un apstiprināšanas laikā vai tiem pievienojoties. Šis paziņojums stājas spēkā tā saņemšanas dienā.


26. pants. Šīs Konvencijas spēks


1. Šīs Konvencijas normas neietekmē valsts iekšējo tiesību un tai saistošo starptautisko dokumentu normas, kuras jau ir spēkā vai var stāties spēkā un kas pilsonības jomā ir indivīdiem labvēlīgākas.

2. Šī Konvencija neietekmē:

a) 1963.gada Konvencijas par vairāku valstu pilsonības gadījumu skaita samazināšanu un karaklausību vairāku valstu pilsonības gadījumos, kā arī tās protokolu piemērošanu;

b) citu saistošu starptautisko dokumentu piemērošanu attiecībās starp Līgumslēdzējām valstīm, kurām šie dokumenti ir saistoši, ciktāl tie ir saskaņā ar šo Konvenciju.



10. nodaļa
Nobeiguma noteikumi



27. pants. Parakstīšana un stāšanās spēkā


1. Šī Konvencija ir atklāta parakstīšanai Eiropas Padomes dalībvalstīm un tām valstīm, kuras nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir piedalījušās tās izstrādāšanā. Šīs valstis var izteikt savu piekrišanu tikt ar to saistītām:

a) parakstot to bez atrunas attiecībā uz ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu, vai

b) parakstot to ar atrunu attiecībā uz ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu, kam seko ratifikācija, pieņemšana vai apstiprināšana.

Ratifikācijas raksti un pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenti tiek nodoti glabāšanā Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram.

2. Šī Konvencija stājas spēkā attiecībā uz visām valstīm, kas ir izteikušas savu piekrišanu uzņemties tajā noteiktās saistības, tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kurā trīs Eiropas Padomes dalībvalstis saskaņā ar šā panta 1. punkta noteikumiem ir apliecinājušas savu piekrišanu tikt ar to saistītām.

3. Attiecībā uz jebkuru valsti, kura pēc tam izsaka piekrišanu uzņemties tajā noteiktās saistības, Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kad ratifikācijas raksts vai pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenti nodoti glabāšanā.


28. pants. Pievienošanās


1. Pēc tam, kad šī Konvencija ir stājusies spēkā, Eiropas Padomes Ministru komiteja var uzaicināt jebkuru valsti, kura nav Eiropas Padomes dalībvalsts un nav piedalījusies šīs konvencijas izstrādāšanā, pievienoties šai Konvencijai.

2. Attiecībā uz jebkuru valsti, kas pievienojas šai Konvencijai, tā stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kad Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram nodots glabāšanā pievienošanās dokuments.


29. pants. Atrunas


1. Nav pieļaujamas atrunas attiecībā uz šīs Konvencijas 1., 2., un 6. nodaļā ietvertajām normām. Jebkura valsts, parakstot Konvenciju vai laikā, kad tiek iesniegts glabāšanā tās ratifikācijas raksts vai pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokuments, var izdarī atrunas attiecībā uz citām šīs konvencijas normām, ciktāl tās nav pretrunā ar šīs Konvencijas priekšmetu un mērķi.

2. Ikviena valsts, kas izdara vienu vai vairākas atrunas, paziņo Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram savu iekšējo tiesību saturu vai sniedz jebkuru citu būtisku informāciju, kas izskaidro tās vēlmi.

3. Valstij, kas saskaņā ar šī panta 1. punktu izdarījusi vienu vai vairākas atrunas, jāapsver iespēja tās pilnīgi vai daļēji atsaukt, tiklīdz to ļauj apstākļi. Šāds atsaukums izdarāms ar Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu un stājas spēkā paziņojuma saņemšanas dienā.

4. Ikviena valsts, kas attiecina šīs Konvencijas piemērošanu uz 30. panta 2. punktā minētā paziņojumā norādīto teritoriju, var attiecībā uz šo teritoriju izdarīt vienu vai vairākas atrunas saskaņā ar šī panta iepriekšējo punktu normām.

5. Līgumslēdzēja valsts, kura ir izdarījusi atrunas attiecībā uz jebkuru no šīs Konvencijas 7.nodaļas normām, nevar prasīt, lai minētās normas ievēro cita Līgumslēdzēja valsts, bet var to darīt tikai par tik, par cik tā pati šīs normas ir pieņēmusi.


30. pants. Teritoriālā piemērošana


1. Ikviena valsts, parakstot šo Konvenciju vai iesniedzot glabāšanā tās ratifikācijas rakstu vai pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var precizēt to teritoriju vai teritorijas, kurās šī Konvencija ir piemērojama.

2. Ikviena valsts var vēlāk jebkurā laikā ar Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu paplašināt šīs Konvencijas piemērošanu, to attiecinot uz šajā paziņojumā norādīto teritoriju, par kuras starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga vai kuras vārdā tā ir pilnvarota uzņemties saistības.

Attiecībā uz šādu teritoriju Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kad Ģenerālsekretārs šādu paziņojumu ir saņēmis.

3. Ikvienu paziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar abu iepriekšējo punktu noteikumiem attiecībā uz tajā norādīto teritoriju, var atsaukt, paziņojot par to Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram. Atsaukums stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kad Ģenerālsekretārs šādu paziņojumu ir saņēmis.


31. pants. Denonsēšana


1. Ikviena Līgumslēdzēja valsts var jebkurā laikā denonsēt visu Konvenciju vai tikai tās 7. nodaļu ar Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.

2. Šāda denonsācija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kad Ģenerālsekretārs šādu paziņojumu ir saņēmis.


32. pants. Ģenerālsekretāra paziņojumi


Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs paziņo Eiropas Padomes dalībvalstīm, visām valstīm, kuras ir parakstījušas šo Konvenciju, visām Pusēm un visām pārējām valstīm, kuras ir pievienojušās šai Konvencijai, par:

a) katru parakstīšanu;

b) katra ratifikācijas raksta vai pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta nodošanu glabāšanā;

c) katru šīs Konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar tās 27. vai 28. pantu;

d) katru atrunu un to atsaukšanu saskaņā ar šīs Konvencijas 29. panta noteikumiem;

e) katru paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar šīs konvencijas 23., 24., 25., 27., 28., 29., 30. un 31.pantu;

f) ikvienu citu ar šo Konvenciju saistītu dokumentu, paziņojumu vai saraksti.



Apstiprinot to, apakšā parakstījušies attiecīgi pilnvarotie ir parakstījuši šo Konvenciju.


Parakstīta Strasbūrā 1997.gada 7.novembrī angļu un franču valodā, abiem tekstiem esot vienlīdz autentiskiem, vienā eksemplārā, kas tiek glabāts Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs nosūta apstiprinātas kopijas katrai Eiropas Padomes dalībvalstij un valstīm, kuras nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir piedalījušās šīs Konvencijas izstrādāšanā, kā arī ikvienai citai valstij, kura ir uzaicināta šai Konvencijai pievienoties.



16